Vita Jermoloviča par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”(20.03.15.)

Tas ir noticis, pirmo reizi savā mūžā rakstīšu blogu par izrādi, kurai varu piešķirt ļoti daudz savu Oskaru, gan par režiju, jo A.Morfovs ir lielisks režisors un trešo reizi uzvedot šo izrādi varēja vēl vairāk pieslīpēt visas nianses, gan savam mīlulim M.Vilkārsim par scenogrāfiju, jo man jau paliek iespaids, ka viņš nemaz slikti neko nevar izdarīt, gan A.Skrastiņam par Makmērfiju, gan Bindemanim par Virsaiti Bromdenu, par ļoti piemēroti atlasītu mūziku un video. Biju lepna par visu Dailes teātra kolektīvu, kad izrādes finālā visa zāle stāvēja kājās un vētraini aplaudēja, vienīgais, kas mani līdz galam nepārliecināja ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa, jo līdz bargās māsas Rečidas tēlam viņai mazliet jāpaaugās. Man šī izrāde patika labāk par slaveni oskaroto filmu ar Nikolsonu galvenajā lomā. Pēc izrādes domāju, ka ir tik svarīgi šai dzīvē iemācīties valdīt pār sevi, lai nenokļūt ar šiem personāžiem pie viena galda, jo kā saka Makmērfija evanģēlijs “Cilvēka liktenis vienmēr ir viņa paša rokās”..