Zane Geidmane par izrādi „Kāds pārlaidās pārdzeguzes ligzdu” (19.03.2015.)

Domājot par šo izrādi, prātā uzreiz nāk divi aprakstošijēdzieni – lieliska kvalitāte un emocionāls smagums.

Aleksandra Morfova dramatizētais Kena Kīzija darbs „Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” stāsta par dažiem mēnešiem psihiatriskajā slimnīcā, par dzīvi, saprāta un neprāta robežām, cilvēciskām un necilvēciskām attiecībām un pat par to, kā un vai vispār saprotam, kas ir garīga slimība. Otrā plānā aktualizējas arī šādu pacientu ārstēšanas metodes, to efektivitāte un arī patiesā motivācija aiz to radīšanas un pielietošanas.

„Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” ir spēcīgs un ļoti kvalitatīvi iestudēts darbs. Gan savā, gan līdzgājēju vārdā vēlos izteikt komplimentu režisora Aleksandra Morfova darbam, kā arī aktieru emocionālajam, profesionālajam ieguldījumam. Jāatzīst, nav daudz tādu gadījumu, kad pilnīgi noticu un patiesi baudu visu aktieru sniegumu uz skatuves. Tas bija skaists kopdarbs - trīskārša aktieru izsaukšana un kājās piecēlušās zāles aplausi runā paši par sevi.

Man, iespējams, neizdosies atminēt patieso iemeslu, kādēļ, taču novēroju, ka atsevišķi stāsta attiecību elementi dziļi uzrunāja tieši vīriešu kārtas auditoriju.

Izrāde šķiet lieliska un reizē bezgalīgi skumja. Tā ir daļa no cilvēces vēsturē senākajiem izaicinājumiem: cilvēks starp cilvēkiem - gans-avis, valsts pārvalde-sabiedrība, ārsts-pacients, cietuma sargs-ieslodzītie, dumpinieks-masa-vadonis, u.tjpr. – un cilvēks ar sevi – izvēle palikt vai iet, drošība vai risks, mīlestība vai izdzīvošana, vara, labie nodomi un ceļš uz elli vai debesīm. Un tam visam pāri, kā jau dzīvē, labs humors un pasmiešanās par visu.

Kāds pēc izrādes noskatīšanās izies no teātra domu un sajūtu miljona, un bezcerības pārņemts, kāds, tieši pretēji, – ar jaunu ticību pārmaiņām. Jebkurā gadījumā, to ir vērts noskatīties.