Iveta Lazdiņa par lugu “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (25.03.15.)

Emocionāli ekspresīva luga. Psiholoģiski spēcīga. Izrādi vērojām kopā ar meitu, tā mums ļoti patika. Rūpīgi apsvērti cilvēku tipi, katrs ar savām rakstura īpatnībām, kas negarlaiko skatītāju. Dekorācijas un tērpi vienkārši, bet pietiekami izteikti. Lielisks efekts modernizēt izrādi – plazmas TV ar zivtiņām, kas ironiski nomierina „pacientus”, kas liek domāt par 21. gs. cilvēku ierobežoti standartizētajiem prātiem.Artūra Skrastiņa aktierspēle kā vienmēr augsti meistarīga un ne mirkli neļauj šaubīties par galvenā varoņa iekšējo izjūtu ticamību. Ilzes  Ķuzules – Skrastiņas tēlotā loma liek aizdomāties par konkrētu mūslaiku sieviešu tipu – ārēji trausla, maiga, sievišķīga, bet iekšēji aukstasinīga, neizprotama būtne. Visi aktieri ir fantastiski! Mūžīgi nenotveramais pacients – akrobāts – tik spilgti papildina visu notiekošo uz skatuves!Būt vājprātīgam šajos laikos ir pat oriģinālāk, nekā būt normālam, jo vājprāts atver cilvēku patiesās dvēseles, to iekšējos pārdzīvojumus, visdziļākās ilgas, visslēptākos sapņus.Mana meita nebija redzējusi citas sižetiskās interpretācijas, viņu īpaši uzrunāja lugas fināls. Nobeigums bija iespaidīgs, kaut gan tas varēja būt tik daudz dažādos variantos, tomēr iespaidīgie „ēnu putni”, galvenā varoņa nāve un Virsaiša drosme, sākot no dzīves grūtību, smaguma – radiatora pacelšana, beidzot – ar iespaidīgi efektīgu izlaušanos brīvībā.Kopsavilkumā gribas tomēr atkal un atkal padomāt par cilvēku iekšējām problēmām un to risināšanas veidiem. Visiem jau neder „viena ārstniecība”. Katras personības dvēseles krēsla ir jākliedē individuāli, vērtējot cilvēka raksturu, nevis ievietojot „pasaules uzliktos rāmjos.”