Vita Jermoloviča par izrādi “Droši kā tankā” 31.03.2015.

Izrāde, kas man atgādināja bērnībā skatītās filmas par karu, skumji un smieklīgi vienlaicīgi. Jau no paša sākuma izrāde paņem ar tādu īstuma atdarinājumu un notur to līdz izrādes beigām, pateicoties, ne tikai aktiermeistarībai, bet arī izcilai Jura Vaivoda mūzikai.

Lieliski spēlē Artūrs Dīcis attēlojot skaļu, neiecietīgu, mazizglītotu un fanātiski patriotisku krievu karavīru Vasīliju, skatoties uz šo personāžu, tiešām, paliek slikts iespaids par visu lielo kaimiņzemes tautu. Nepārliecināja Ginta Grāveļa tadžiks Rašids, varbūt tas saistās ar maniem stereotipiem, bet domāju, ka šādu varoni Gints vienkārši nejūt. “Samocīts” bija arī mīlas skats starp Vasīliju un Aleksandru, bet sirsnīgas mīlas jūtus izdzīvo Karels un Irma.

Pēc izrādes palika viens neatbildēts jautājums, vai Dailes teātrim šādu izrādi vajag? Kādu emociju un jūtu vadīts Gruzdovs šo izrādi iestudēja, vai tādēļ, ka šobrīt ir pasaulē tāda ģeopolitika, vai mūsu kaimiņvalsts agresija?

Starp skatītājiem lielākā daļa bija jaunās paaudzes cilvēku, kas skaļi un emocionāli dzīvoja līdzi saviem mīļajiem aktieriem Intaram Rešetinam, Elīnai Dzelmei, Mārtiņam Počam un Initai Dzelmei un tas man ļoti patīk, jo nebija vienaldzīgo. Nezinu, vai varu ieteikt šo izrādi, kā obligāto, ko jāredz, bet man patika!