Ieva Gržibovska par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (19.03.2015.)

Teātra apmeklējums ir kā sava veida izpēte, kad jau iepriekš esi iepazinies ar izrādes materiālu (lugu, stāstu), taču grūtāk ir tad, ja izrādes pamatā ir paša autora vai režisora/aktieru radīts teksts, kas iepriekš nav pieejams plašākai auditorijai. Pirms gaidāmās izrādes esi noskatījies filmu vai kādu citu tā paša materiālaiestudējumu, ir izlasītas pieejamās skatītāju vai kritiķu atsauksmes. Protams, visu iepriekš minēto ir iespējams izlaist, un tad mēs varam būt vienkāršie skatītāji, jo fona informācija neliedz mums izbaudīt izrādi. Kaut katram šīs sākotnējās zināšanas ir dažādas.

Kāpēc šāds ievads? Uz “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” devos, iepriekš nezinādama izrādes dramaturģisko materiālu. Bija dzirdēts par filmu ar aktieri Džeku Nikolsonu galvenajā lomā, zināju arī par iestudējumu, kas reiz tapis Māras Ķimeles režijā, taču neko vairāk. Iespējams, tā bija vēlme būt “baltai lapai” un nepakļauties iepriekš redzētajam, dzirdētajam.

Izrādes iedarbība un ietekme ir spēcīga. Vēl aizvien, domājot par šo izrādi, ir tā vakara sajūtas. Iespējams, tāpēc tik vēlu, salīdzinot ar maniem pārējiem domubiedriem, ir tapušas manas pārdomas par redzēto.

Ja sākotnēji izrādē šķiet, ka esi pakļauts tikai emocionāli, tad pēcāk apjaut, ka esi pakļauts arī fiziski. Notiekošais uz skatuves nevar atstāt vienaldzīgu. Kaut izrādes darbība notiek psihiatriskajā klīnikā, to var sasaistīt tīri globāli vai ikdienas sadzīviskā līmenī. Vai slims ir tas, kurš par tādu pataisīts, vai tas, kurš veselāks par veselu? Ir viegli manipulēt ar cilvēkiem, ja apzinies viņu trūkumus. Ne velti Laura Dzelzīša atveidotais varonis ir stiprs un vesels līdz tam brīdim, kad māsa Rečida atgādina iemeslus viņa nonākšanai klīnikā. Viņa spēj viņu padarīt vāju, pieminot māti pat brīdī, kad viņš ir patiesi laimīgs. Ir manipulācija, ir sekas.

Visu izrādes laiku Dailes teātra trupa darbojas kā kopīgs mehānisms. Protams, nenoliedzami ir aktieri, kuru tēlojums bija/ir slavējams un spilgts, bet, manuprāt, būtiskāks par to ir viņu komandas darbs. Ja netiktu radīta kopējā atmosfēra un vide, tad, iespējams, atsevišķu rīcību un darbību ietekme nebūtu tik spēcīga un izrādes kulminācija un iedarbība uz skatītāju nesasniegtu tik augstu līmeni. Nebūtu katarses.

Lai arī katra izrādē iesaistītā aktiera tēlojums ir spilgts, gribas pieminēt kādu īpašu aktiera darbu. Manuprāt, ir radīts pārlieku nevajadzīgs stereotips par to, ka viņš nespēj būt mainīgs, bet tā nav. Ja vien jūs zinātu, kāda īstenības sajūta un ticamība ir jaušama Laura Dzelzīša tēlā. Viņš vairs nav Vandals vai brutālais varonis, par kādu viņu vēlas pataisīt ik katrā lomā. Viņš ir sensitīvs un iekšēji salauzts. Es noticēju. Nenoliegšu, tieši viņa darbība uz skatuves, lika lūzt arī man. Cerēsim, ka viņa skatuviskā nāve, kā iepriekš šeit rakstīja Andris Morkāns, ir gājiens pēc Spēlmaņu nakts balvas, ko viņš sen jau ir pelnījis.

Ejiet, baudiet un nebaidieties būt vāji, jo beidzot ir tapusi patiesi laba, vairāk nekā laba izrāde, ko, nekautrējos teikt, būtu jāredz ikvienam.