Iveta Lazdiņa par izrādi “Šeipings” (26. 04. 2014.)

Manuprāt, izrāde bija meistarīgs 21. gadsimta uzskatu spogulis par mākslas mērķi, tās būtību un jēgu katra cilvēka uztverē. Domāju, ka izrāde jāredz dažāda gadu gājuma cilvēkiem, tomēr vislabāk saprotama tā ir jauniešiem, kuri tad arī uz izrādi bija ieradušies visvairāk.

Mana meita, nākot uz teātri, bija šaubīga un domāja, ka tā neatspēkos uz iestudējumu liktās cerības, un apsēžoties paredzētajās vietās ironiski izteica komentāru par to, ka zālē ir daudz brīvu vietu, tomēr jau pašā performances sākumā Ieva bija sajūsmā. Viņa teica, ka izrāde var šķist daudziem parupja, tomēr tikai tā, viņasprāt varēja atklāt režisora iecerēto domu par stereotipiem mūsdienās. Režisora zobgalīgums par 21. gadsimta cilvēku tipiem un bieži vien muļķīgajiem uzskatiem, likās prasmīgi atainots - gan trenerītis sporta zālē, gan kovbojs - mīlas mednieks, gan skaistā bučošanās muzejā, kur draugiem likās sensacionāli ekstraordinārs notikums, ar kuru uzreiz jāuzņem “selfiji”.

Ļoti patika uzdevuma dekorācijas un to pielietojums izrādes laikā. Šķietami vienkāršās, parastās riepas, nopūstas zelta krāsā vēlāk atrada sev diezgan plašu pielietojumu, kļūstot diezgan patīkamas skatītājiem. Veiksmīga bija arī piepūstā “burbuļu vanna”, kuru it kā sievietes piepildīja ar lejkannām, turklāt vēlākā puišu kauja tajā bija labs specefekts. Arī tērpi likās interesanti, it īpaši patika Evas skaistās kleitas, kuras Ilze Ķuzule - Skrastiņa lieliski prata izrādīt, kā arī “sarkanā aina” ar dāmām, kuras smēķē, čukstot “art is beautiful”. Vēlos vēl pieminēt atjautīgo ainu, kurā gulta atradās vertikāli, nevis ierasti uz zemes, un pie kuras aktieri vienkārši stāvēja uz soliņa. Tas likās tik amizanti izdomāts, ka paliks prātā kā laba ideja. Vēl jāatzīmē, ka ainā, kurā Evas draudzene neatļauti noskūpsta Ādamu, patika, ka bija divas aktrises, kas viennozīmīgi vērš skatītāju uzmanību uz haosu cilvēku prātos nestandarta situācijās - prāts saka jā, sirds saka nē, un otrādi.

Visu izrādes laiku nepameta pārdomas, kā skaistā Eva var būt patiešām tik ļoti iemīlējusies necilajā varonī, tomēr aktierspēle ļāva noticēt arī skatītājiem, līdz beidzot atklājās asprātīgās inscenējuma beigas, kas rosināja duālas izjūtas - traģēdijas garša un vilšanās Ādama mīlestības meklējumos un sapņu piepildījumos līdzās Evas sasniegtajam triumfam, mākslas būtības atklāšanai un veiksmīgajam projekta rezultātam, kurš šķietami likās ļoti vajadzīgs un lietderīgs, veidojot Ādamā jaunas dzīves motīvus un pieredzi, tomēr tai pat laikā tik nežēlīgs, sāpīgs un neizprotams.