Andris Morkāns par izrādi “Amadejs” (23.04.2015.)

24. aprīļa rītā Dailes teātris kļuva nabagāks. Amadejs ir miris. Gandrīz četrus gadus viņa klātbūtne darīja bagātāku, daudz bagātāku Dailes teātra repertuāru. Protams, nevajag būt sentimentālam un jāsamierinās, ka visas labas lietas reiz beidzas, jābūt priecīgam, ka izdevās būt klāt Amadeja atvadu izrādē.

Man pat šķiet, ka vienubrīd šajā izrādē bija klāt arī pats Smiļģis. Skatos uz pēkšņi pār Skrastiņa pieri pārkritušo tumšo matu šķipsnu, un redzu, ka tas nav Skrastiņs, bet Smiļģis tur uz skatuves. Jā, Saljeri lomā uz brīdi iemiesojies Skrastiņa ādā. Jā, tas pats Smiļģis, kādu mēs to zinām no Dailes teātra sākuma perioda fotogrāfijām, tas pats štremais vīrs, kurš dziļdomīgi lūkojas no savas Vikipēdijas lappuses.

Skatos uz Skrastiņu un domāju – cik apbrīnojami daudz krāsu var piešķirt velns/autors, un Artūrs nebaidās tās izmantot, sajauc esošās un rada jaunas mūsu acu priekšā, brīžam griezīgas un pat kaitinošas, bet jēgpilnas. Un pretēji – cik maz krāsu dod dievs/autors ģēnijam Mocartam, lai viņam būtu, ar ko krāsot savu ģenialitāti. Dievs dod arsenālu vienīgi ģēnija specialitātē. Man nav ne mazāko pārmetumu otram Artūram – Dīcim, es nerodu nevienu pamatotu pretargumentu viņa darāmajam un padarītajam uz skatuves, kā vien – to pašu negodīgumu „sadalē”, šoreiz – resursu sadalē, par ko Saljeri tik ļoti lamā visaugstāko.  

Tomēr nav skaidrs, kāda ir šī darba aktualitāte mūsdienu kontekstā – tā neilgi pēc pirmizrādes par Amadeja izrādi rakstīja mans radio kolēģis Edgars Raginskis. Neticu savām acīm Dailes teātra mājaslapā, kur tā rakstīts melns uz balta, un nesaprotu: vai nu viņš ir neprecīzi izteicies un es viņu pārprotu, vai arī – mēs esam redzējuši divas dažādas izrādes. Bauda skatīties Skrastiņa paveikto ir ne tikai tādēļ, ka viņš ir labs (maigi izsakoties) aktieris, bet tieši tādēļ, ka uz skatuves mēs redzam nobriedušu PERSONĪBU, mēs varam ļauties šīs personības valdzinājumam. Labs aktieris ir profesija, bet nobriedusi personība – vesela parādība, kas meistarīgi vadā mūs pa sava prāta un prasmju labirintiem, cita starpā spēj vienkāršo vispārināt, savu stāstāmo pārcelt ārpus laika un telpas. Un tas jau arī noteik šajā izrādē, kas ne velti ir valdzinājusi daudzus skatītāju simtus un tūkstošus. Izrāde jau nav par Mocartu vai Saljeri – izrāde ir par mums pašiem, par to, vai mums ir drosme ielūkoties spogulī, un tad, ja esam to izdarījuši, vai varam, protam un gribam ieraudzīt tur savus dēmonus. Un arī par to, ko mēs ar šiem dēmoniem darām, vai ko mēs ļaujam tiem darīt ar mums.

Paldies aktieru ansamblim, kas godprātīgi pildīja savus mazos un mazākos pienākumus: bez Jums nebūtu izrādes. Brīžam gribējās apturēt izrādes fantastisko tempu, kaut arī tās garums bija trīsarpus stundu. Gribējās lūgt laiku un telpu elpas atvilkšanai, domu sakārtošanai. Šajā zibšņu un haosa kultūras laikmetā Dailes teātris konsekventi ietur un iztur savu laiku: izrādei ir jābūt tik garai, cik tai ir jābūt, ja vajag, arī četras un vairāk stundas. Tieši tik nošu, cik vajadzīgs.

Domājot par Mocarta nāvi, atkal uzdevu sev – dažs teiks - muļķīgu retorisku jautājumu: vai pāragri aizgājušo cilvēku nepadarītie darbi kaut kādā veidā tiek kompensēti? Vai, piemēram, Mocarta vai Emīla Dārziņa neuzrakstītā mūzika, Hīta Ledžera, Harija Spanovska, Merlinas Monro nenospēlētās lomas, Baibas Puzinas neradītie tērpi, Eduarda Veidenbauma, Ļermontova vai Puškina nenotikušie dzejoļi vai Žana Vigo filmas kaut kādā, iespējams, pavisam citādā veidā un caur citu mākslinieku veikumu pēc gadiem vai gadu desmitiem – jelkad tiek kompensēti? Vai arī tie mūžam paliek tukši pleķi cilvēces attīstības daiļajā sejā? Rādās, ka tad šo tukšo pleķu ir pārāk daudz.

Pieminēju Hariju Spanovski un apjēdzu vēl vienu sev sentimentālu faktu: līdz ar Amadeja izrādi visticamāk beidzas arī DT 7. studijas vēstures lappuse Dailes teātrī. Ligita Skujiņa nospēlēja savu pēdējo lomu. Arī Juris Frinbergs. Vairāk neviens no Septītajiem vairs še nestrādā. Nu Frinbergs vēl kādos koncertos piedalīšoties, un tā Haris, sēdēdams uz mākoņmaliņas kopā ar savu ŠEFU Arnoldu Liniņu un teātra krusttēvu Hariju Liepiņu, varēs vien noraudzīties Spanovska ballītē jūnijā bez saviem kursabiedriem.

Kad viņiem uz mākoņmaliņas pēcāk kļūs pagarlaicīgi, viņi kādu draugu vai paziņu pasauks pie sevis.

Un tomēr. Šajā izrādē piedalījās arī varonis, kas ir nemirstīgs – tā ir Mocarta MŪZIKA. Paldies par daudzdimensionālo izrādes muzikālo partitūru, tā asprātīgi spēlējās ar laikmetiem.

Amadejs ir miris, bet… Nākamsvētdien – 3. maijā Berlīnes Štātsoperā tiek izrādīta „Bēgšana no seraja”. Tā pati opera, par ko ir runa izrādē. Vai tiekamies Berlīnē?