Vai morālei ir vieta mākslā? Šeipings.

Zane Geidmane.

Kaut arī sabiedrībā guvusi plašu atsaucību, luga mani sākotnēji nebija ieinteresējusi ne no viena aspekta. Tās apmeklējums bija teju kuriozas sakritības rezultāts. Un pavisam pretējs Vaņa un Soņa un Maša un Spaiks pieredzei.

Šeipingam piedēvētais raksturojums „trakulīga izrāde” teātra mājaslapā ir tieši vietā. Izrāde pat tik kritisku un prasīgu skatītāju kā es spēja „ievilkt” sevī jau no pirmajām minūtēm. Tā ir dinamiska, krāsaina, atsvaidzinoša un gaužām labi realizēta. Un (beidzot!) arī tiešām smieklīga.

Abi galveno lomu attēlotāji – Elīna Dzelme un Artūrs Dīcis jebšu Eva un Ādams – savu darbu veic lieliski. Šarmanta, erotiska, koša, manipulatīva Eva – Elīna tēlā šķiet pilnīgi dabiska.
Ādama uzspēlētā paškritika un kautrīgums, kas it bieži izskatās tomēr pēc drosmas, sākotnēji rada nedaudz pārspīlēta tēlojuma iespaidu, taču lugas gaitā izrādās lielisks stāsta nodošanas līdzeklis.

Vēlos uzteikt arī Ilzes Vītoliņas, Ingas Krasovskas, Kristiana Brektes un Igora Kapustina darbu, kuri kopā radījuši lielisku krāsu un kustību dinamikas pasauli, rodot iestudējumam papildu baudāmu dimensiju.

Interesanta, kaut grūti teikt, cik attaisnojama, bija atsevišķu tēlu „dubultošanas” izvēle. Tas pats sakāms par dziesmu, dzejas u.c. papildinājumiem.  Daļa no tiem, kā mākslas performances video ar krēslu, kalpoja kā spilgts, dažbrīd pat skaidrojošs akcents, kamēr citi burtiskii „izkrita” no iestudējuma fona, mazinot tā kopējo kvalitāti. Par šādu piemēru, pirmkārt, jāmin pirmo fona dāmu trio (Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Dārta Daneviča, Ieva Segliņa) uznācienu – centienu attēlot publikas šoku par apgānīto skuptūru.

***

Par lugas izvēli varu teikt tikai to labāko – spilgts un aktuāls darbs. Vēl viena ilustrācija par cilvēka un cilvēcības robežām un, precīzāk, arī mākslas un morāles attiecībām.

Mūsdienās lielā mērā valda modernā un laikmetīgā māksla, kurai it kā nav skaidri nospraustu robežu – un tas pat ir tās būtības pamatā. Interesants jautājums ir, vai tādas vajadzētu. Jau sen ir beidzies laikmets, kad mākslas darbi tika vērtēti pēc konkrētu noteiktu tehnisko parametru un skaistuma mērogiem. Taču kurā brīdi manifests no kontroversāli skaidrojoša pārvēršas par rupju aizvainojumu?

Vai mērķis attaisno līdzekļus? Kuri līdzekļi ir attaisnojami un kuri – nē?

Visbeidzot, visu jautājumu jautājums – kurš būs tas, kuram dosim autoritāti noteikt atbildes uz šiem jautājumiem?  

Jo, tehniski spriežot, Evai taču bija taisnība. Uzlabojumi, kaut arī tikai fiziski, un pārmaiņas, arī psiholoģiskas, bija radušās tieši viņas darbības – manipulācijas – rezultātā. Un, kas man šķiet īpaši zīmīgi, gala lēmumus katru reizi pieņēma Ādams pats. Eva spēlējās ar viņa kompleksiem un vājībām, un viņš ļāva. Viņš ļāva pat tad, kad šajās attiecībās vairs nejutās īsti laimīgs. Līdz Ādama pašapmāns, kā pārāk bieži reālajā dzīvē, noved nevis uz pašcieņas, bet vēl lielāku saistību sliekšņa…

Varbūt īstenībā Šeipings ir part mūsu katra individuālajām vērtībām, prioritātēm un no tām izrietošajām izvēlēm?

***

Bet, beigu beigās, kas gan būtu šī izrāde bez Ginta Andžāna asprātības pielietā tēlojuma un lieliskās fiziskās formas!

Jā, tas bija emocionāli.

Jā, tas bija interesanti.

Jā, pēc izrādes palika tā brīnišķīgā sajūta, ka ir ko apdomāt un apspriest.

Nē, es to nebiju gaidījusi.