Andris Morkāns par izrādi “Equus”
Kumeliņi, kumeliņi, tu man kaunu padarīj’… Stulbums! Dungoju pie sevis tautasdziesmas vārdus, braucot mājās no Equus izrādes, un pieķeru sevi domās par dumjām asociācijām. Galu galā, ko gan mēs vispār zinām par mūsu senču attiecībām ar šo latviešu folklorā faktiski elka statusā iecelto dzīvnieku? Visticamāk – daudzu tautu folklorā. Ja nu vienīgi – ne īslandiešu, kuri cita starpā audzē kumeļus pārtikai un par bargu naudu viņu gaļu tirgo pāri diviem okeāniem uz Japānu. Reiz biju uzprasījies uz vakariņām kādā ģimenē Reikjavīkas pievārtē, un zināmā mērā pārsteigtā mājasmāte man par lielām šausmām pēkšņi atskārta, ka labākais risinājums, ko negaidītajam viesim likt galdā, būs pašas gatavots kumeļa gaļas steika gabals, man taču nebūšot nekas pretim to nogaršot, vai ne? Pēc vispārpieņemtiem pieklājības standartiem nedrīkstēju iebilst…
Internetā var atrast Equus Brodvejas iestudējuma fragmentus ar pasaulslaveno Danielu Redklifu. Daudziem viņa faniem par prieku ziņu portāli savulaik reklāmas attēlos pirmizrādes sakarā alkaini publicēja jaunās zvaigznītes kailumus ar gaišu sirmi fonā, likās tik neticami, ka mazais iemīļotā literārā varoņa iemiesotājs nu nonācis seksuālā veidolā. Pieejamie audiovizuālie fragmenti ar Expoteru drīzāk manī rada mērenu teatrālas intereses mazināšanos. Tad jau ies un redzēs, ar ko tad Dailes teātris grib mūs pārsteigt…
Līdz šim nezināju, ka teātra Mazajā zālē ir iespējamas stāvovācijas. Lielā zālē tas nav nekāds retums, bet Mazajā… Skatītāji tak nav nekādi muļķi, viņi spēj novērtēt labu mantu, es nopriecājos un slienos viņiem līdz, un tik plaudēju, plaudēju. Aplausiem piemīt maģisks enerģētisks efekts, vislabāk to var izjust amfiteātrī, ja auditorija puslokā virs tevis intensīvi plaudē. Šī sajūta nav salīdzināma ne ar ko, šķiet, ka enerģijas vilnis kā ūdens lavīna tevi tūliņ nogāzīs no kājām. Bet Mazā zāle jau nav nekāds amfiteātris, un līdz aktieriem nonāk labi ja kāda desmitā daļa. Tik vien kā maģisku izjūtu atblāzma.
Luga esot pārāk freidiska. Lai! Lielu skatuves telpas daļu aizņem vecas kaudzē sakrautas mēbeles. Gluži kā mūsu dzīves: problēmas nerisinām, tik sametam kaudzītē un pēcāk brīnāmies, ka pašiem maz telpas, elpot grūti un pagātne nelaiž vaļā. Un ne tik vien kā skelets skapī, šoreiz – zirgi, pat vesels stallis. Izrādes varoņi no kaudzes kaut ko izvelk, palieto, tad sastumj atpakaļ. Tas ir tik pazīstami latviski: neko neizmest, varbūt noderēs.
Labi, pie lietas. Pirmkārt, mani valdzināja aktieru plastika. Ne jau par zirgiem ir runa, kaut gan – arī par tiem. Man bija laime redzēt dzīvu teātri. Indras Briķes varone kaut ko aizrautīgi stāsta dakterim, viņas plauksta, ilustrējot stāstāmo, zīmē un veido gaisā savus tēlus, aktrise pati to, visticamāk, nemaz nepiefiksē, un šīs brīnišķās dzīvā teātra mikroskopiskās zīmes, kuras nav iespējams iestudēt, man skaidri norāda, ka viss notiek! Lauris Subatnieks apsēžas un pēkšņi tāpat vien pagriež vienu pēdu pret otru, un es saprotu: viņš domā un darbojas pareizi, viņa ķermenis ir atbrīvots un pats pasaka priekšā varoņa plastiku. Tieši šie neiestudējamie sīkumi padara izrādi dzīvu, kad neviens nevar paredzēt, vai Subatnieks Grūbes varoni šodien mierinās desmit, astoņas, vai – pēkšņi – piecpadsmit sekundes. Man gribas ticēt, ka tas būs tieši tik, cik šovakar viņa varonim to vajadzēs. Arī viņš pats to iepriekš nezina.
Savulaik mums teātra fakultātē mācīja, ka ir jābūt ļoti uzmanīgiem ar slimību uz skatuves. Slims varonis skatītājos izsauc līdzjūtību, turpat blakus ir žēlošana, un zināms „mīnu lauks” jau a priori ir izveidojies. Savukārt, visnotaļ būtiska lieta kā izrādē, tā filmā ir varonis, ar kuru skatītājam identificēties. Ja iestudējums nepiedāvā neko citu, kā vien identifikāciju ar slimo tēlu, pavisam droši var iebraukt auzās.
Arī šajā izrādē – identificēties ar jaunieti, kas izdur zirgiem acis, diez vai būtu lieliska izvēle. Lugas dramaturģija ir visīstākais psihoanalīzes seanss. Un te gluži vietā, ka Subatnieka varonis nav palicis pasīva lūriķa līmenī. Tas nebūtu nekāds brīnums: lugas materiāls ir pavisam viltīgs, īpaši pēdējā ceturtdaļā. Tieši daktera aktīvā līdzdarbošanās – faktiski jautājumu meklēšana uz sev svarīgiem jautājumiem – ir viens no iestudējuma stabilitātes garantiem: līdzsvars starp ārstu un viņa pacientu.
Iepriekš nekur citur nebiju apziņā piefiksējis kādu šī vakara fenomenu, proti,– aktieri savās lomās uznāk uz skatuves karsti. Ar to es domāju, ka visbiežāk teātra izrādēs aktieri un viņu varoņi lugas ekspozīcijas laikā emocionāli iekļaujas notikumos un uzsilst līdz ar skatītāju. Te ikviens parādās tādā kondīcijā, kā kad, vārot tējkannā ūdeni, tas ir jau sācis šņākt un virmot.
Negribu pārslavēt Daiņa Grūbes veikumu. Esmu pārliecināts, ka ditirambus viņš saņems no profesionālās kritikas, bet, ja ne – tad pie velna profesionālo kritiku! Neatslābstoša intensitāte, uzmanība, emocionāls mainīgums gandrīz triju stundu garumā. Viņa tēla neatņemama sastāvdaļa, savveida alter ego ir arī Ginta Andžāna varonis, pareizāk – varoņi. Zirga ķemmēšanas aina ir TIK fascinējoši jutekliski eleganti izstrādāta! Režisore kopā ar aktieriem kā superklases ķirurgi griež precīzās vietās un intensitātē. Materiāls ir tik slidens, ka ik brīdi var uzrauties kādai mīnai, un – bladāc! – rasties situācija, kad skatītājam kļūst neērti, kad gribas novērst skatienu vai nospriest, ka to nu gan varēja izdomāt foršāk. Bet notiek cits bladāc!: vakara gaitā man ne reizi prātā nerodas šāda doma. Režisore ar aktieriem mani ir izvedusi cauri mīnu laukiem kā vieglā pastaigā pa pļavu. Es kā riebīgs skatītājs zinu: mīnas ir tepat dažu centimetru attālumā, un tomēr – jūtos pasargāts. Izcili!
Mans čangaļu izcelsmes rīdzinieka vienīgais novēlējums Dainim Grūbem ir – turpināt ravēt savas dzīmtās pūses stīieptās intonācijas. Es saprotu, ka tas ir ellišķīgs darbs, bet, redzot viņa ambīcijas būt labākajam, nedrīkstu laist latiņu zemāk. Un tad pēcāk, kādas nenoskārstas vaj’dzības brīdī samulsināt visus ar TĀDU, piem., Sāvienas nostūra izloksnes demonstrējumu, ka visiem lecīgiem dialektu parodētājiem no Rīgas mutes būtu ciet kā šūplādes. Lai te par ideālu kalpo Antra Liedskalniņa. Nezinātājs pēc runas nepateiks viņas dzimto pagastu.
Neslēpšu, šajā izrādē varēju identificēties ar Laura Subatnieka dakteri. Pavisam mazi lieliski sīkumi: degošās cigaretes pelnu stobriņš aktiera rokās kļūst garāks un garāks, pēc visiem fizikas likumiem tam ir jānobirst, tas kaitinoši nekrīt un nekrīt, tikmēr aktierim ir svarīgāk izstāstīt publikai savu stāstāmo, nevis notraust pelnus no cigaretes gala, vai arī – citā situācijā kaut kas tiek triekts pret galdu patiesā niknumā. Neesmu pašmērķīgu skatuves izdarību piekritējs, par kādu bieži vien ir padarīta smēķēšana, reizēm pat šķiet: aktierim liek vai viņš pats to izvēlas darīt, kad nezina, ko lomā spēlēt. Šajā vakarā turpretī laikam vainīga mana pieredze, kad pirmoreiz sastapos ar līdzīgas profesijas pārstāvi, tas bija vēl dziļā padomju laikā, viņa izsmēķēto papirosu kalns darba kabineta pelnutraukā skaļi kliedza par paša daktera problēmām. Lielisks déjà vu.
Jau minēju, ka Subatnieka padarītais notur izrādes kopumu nepieciešamajā labilajā pozīcijā. Tinu atpakaļ filmu par vairākiem gadiem, un secinu, ka aktieris sevi rūpīgā darbā, lēni, no lomiņas uz lomiņu, t.sk. asprātīgu/dumju videoreklāmu veikumā, iecēlis (nē, tas ir par vieglu teikts, drīzāk – sapelnījis punktus nonākt) latviešu teātra vidējās paaudzes aktieru topa augšgalā. Pēc šīs lomas gribētos viņu redzēt kādā šēkspīrisku kaislību apveltītā megavaronī, kurā apvienotos nešķīsta vellatība ar pamatīgu valdzinājumu, nu vismaz kādā Ričardā III.
Ļoti simpātiski Subatnieks ar Nevarausku risina savu varoņu attiecības. Kādā brīdī sirdī vientuļais dakteris izdomā, ka, iespējams, varbūt vajadzētu dibināt jaunas attiecības, un pievilcīga sieviete ir turpat blakus. Viņai tiek izteikts vārs, pavisam vārs piedāvājums, iespējams pat tikai acu skatienā nolasāms, un jaunā sieviete labi saprot, ka tas ir vairāk vīrieša prāta, nekā jūtu izteikts piedāvājums, tāpēc nereaģē nekādi, it kā tāda nebūtu bijis. Arī dakteris saprot, ka turpināt nevajag. Atkal déjà vu. Es ieraugu uz skatuves divus interesantus un gudrus cilvēkus. Iespējams arī – interesantus un gudrus aktierus. Viņi ir aiztaupījuši otram iespēju justies neērti. Bet varbūt arī, ka tā visa izrādē nemaz nebija, un es esmu to izdomājis. Un tas mirklis - vai vispār bija? Varbūt vienkārši izlicies.
Varbūt vienkārši izlicies ir arī iestudējuma muzikāls pavadījums. Kāds tas bija? Nezinu. Mirkli pieķēru sevi pie domas, ka skan klavieru tēma (varbūt slavenā Amēli-ja??). Tas arī viss. Arī izcilu koncertmeistaru veikums tiek novērtēts, kad viņa darītais paliek gandrīz nemanāms.
Jura Žagara varoņa gaitā iekodētais „pareizums”, Ievas Segliņas bezkomplekšainas varones „vaļīgā” grācija, Ginta Andžāna klusējošā ķermeniskā vibrācija kā psihoanalīzes seansā pastāsta vairāk par viņu varoņu teiktajiem vārdiem. Aiz Daiņa Gaideļa mazā lomiņā paveiktā var pilnībā nojaust ne vien par paša staļļa īpašnieka, bet visu staļļa cilvēku izjūtām.
Kāda sajūsmināta skatītāja pēc redzētā man saka: Dailes Mazā zāle nav domāta skatītājiem, tajā ir tik neērti krēsli, tā ir neērtākā zāle Rīgā, bet, ja tu izrādes laikā aizmirsti par savām sāpēm un problēmām un tā kļūst par atpūtu ķermenim un darbu smadzenēm, tad….
Izrādē nav paužu, intermēdiju, pārbūvju, muzikālu iestarpinājumu. Beigās aizkars tiek aizvilkts pēkšņi, kā paziņojot: mīļo skatītāj, tas arī viss!
Tev atliek vien doties mājup un izdomāt visu pašam.
Posted by dailesteatris
- 9 years ago
- 1
- Permalink