Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…

Andris Morkāns par izrādi “Frankenšteins”  (20.09.2015.)

Ja Latvijas dzeltenai presei piemistu patiesa profesionalitāte un laba dzinējsuņa oža, sep­tembra pēdējās nedēļas tabloīdu pirmos vākus rotātu Daiņa Grūbes dažādu rakursu fo­to­at­tēli ar saukļiem Dailes teātrī jauns premjers!!!  Esmu pat pārliecināts, ka pirmās brīvvalsts lai­­kā tā noteikti būtu. Diemžēl zibšņu un haosa laikmetā paparaci ožu sabojājis bļesks no 15 mi­­nūšu zvaigznīšu lētās bižutērijas.

Bet varbūt labi, ka Daini atstāj mierā lētās slavas apoloģēti un viņš var relatīvi mierīgi ie­­pirkties lielveikalā, neslēpjoties aiz milzu saulesbrillēm (šai sakarā jancīgi noskatīties dažas la­­bas ekszvaigznes atrādīšanos publikai obligātajās saulesbrillēs, sak, es tak slavenība, vai ta’ ma­­ni aizmirsuši? Nu jā, nebūtu saulesbriļļu tumšā telpā, i pamanījuši nebūtu).

Skatos Frankenšteinu un domāju par sportu, par lēcieniem tālumā un garumā vai lo­des grūšanu: izrādes lēciens/grūdiens ar Daini Grūbi priekšgalā padevies tik tāls/augsts, ka re­zultāts mulsina. Teātris ar bažām gaida titulēto kritiķu atsauksmes, un pirmās dienas pēc pirm­izrādes paiet mulsā klusumā: ko gaidīt? kā būs? Kritiķes arī klusē kā ūdeni mutē ie­ņē­mu­šas. Varbūt tiesneses pacels sarkano karodziņu – rezultāts nav ieskaitīts? Ne velti rak­stu sie­vie­šu dzimtē, jo Latvijas teātra kritikas feminīnisms jau joku izstrādājis ar Spēlmaņu nakts šī­ga­da nominācijām. Mīļās, dārgās kritikessas, - uz teātri iet arī vīrieši! Protams, ja jūsu vēl­me ir latviešu spēles namus padarīt par pusmūža dāmu saieta vietu, tad – vareni strā­dā­jat! To­­mēr visas teātri mīlošās būtnes ar daiktiņiem kājstarpē vēl nav apmirušas… Vēl cīņa nav galā un nebeigsies…

Iespējams, ka kāds teiks, ka kliboja lēciena tehnika, grūdienam labam rezultātam va­jag citu metodoloģiju, jāpārmēra latiņas augstums… Es atbildēšu – mani interesē rezultāts, un esmu bijis šī lēciena aculiecinieks. Un pat ja kritikessas pacels sarkano (vai dzelteno) ka­ro­dzi­­ņu, lēciens ir bijis ļoti tāls manā apziņā. Katrā ziņā manas prasības pret nākamajiem jaun­ie­­studējumiem ir paceltas daudz augstākā līmenī, – tā laikam ir svarīgākā atziņa pēc Fran­ken­štei­na. Iet uz nākamo pirmizrādi un redzēt tajā tikai satura atstāstu jau uzskatīšu par ne­pie­die­nīgu piedāvājumu.  Tad labāk būs bijis mājās gludināt veļu.

Brīdī, kad Dainis Grūbe izlien (viņu izvelk) cauri šaurumšaurai spraugai teātra de­ko­rā­ci­jās, nepārprotami jāatceras Valentīna Skulmes ģeniālā līšana ārā un iekšā no cietuma ka­me­ras Kazanovas mētelī vai parādīšanās un pazušana pa sētas dēļu spraugām Gorkija Bar­ba­ros. Va­­kara gaitā redzu – Dailes teātra labās tradīcijas pārdzimst – mums ir jauns Valentīns ne vien ķermeniskajā komplekcijā. Arī runas maniere Frankenšteinā sasaucas ar Valentīna la­­bākajiem aktīvās dikcijas paraugiem. Pat plastika kā Valentīnam – neatkārtojama, ne ar ko ne­­­sajaucama. Jaunai paaudzei, kas nezina vai pavisam vāji atceras šo izcilo aktieri, kas – ci­ta star­­­pā – teātri spēlēja pārkāpdams visus aktiermeistarības likumus, jāatgādina, ka viņš bi­ja uni­­­kāli savdabīgs skatuves aristokrāts vistiešākajā nozīmē. Arī - izcils komiķis. Lielā tautā viņš bū­­tu pasaulslavens. Tieši no Valentīna Skulmes Dailes teātra kādreizējā tikpat izcilā kos­tī­mu māk­­sliniece Baiba Puzina saņēmusi savu augstāko uzslavu mūžā: Baibiņ, būt pirmai mazā tautā – tas nav maz!

Zēnu koris kā koris no antīkas traģēdijas eleganti izspēlē savu/-as lomu/-as. Čalīši tik perfekti forši, kā izgājuši baigo kastingu. 21. gadsimta eņģeļu koris. Skatos simpātiskajās sejās un gribas ticēt, ka pēc gadiem izaugs tikpat forši pieaugušie.

Kustības, cīņas, kautiņi iestudēti perfekti, ka pat tuvumā sēžot nav kauns skatīties. Dubultais dziļums pārvērš skatuvi bezgalības ainavā ārpus laika un telpas. Muzikālais noformējums – jau minētie eņģeļi sakombinēti kopā ar kaut ko mūsdienīgu: laicīgais un pārlaicīgais vienlaikus – kā jau dzīvē.

Kāds teiks, ka sākuma dzimšana ir par garu. Varbūt. Bet varbūt tieši tā arī vajag, lai mēs saprastu, ka dzimšana/tapšana nav bijusi vienkārša – čik, un no čaumalas izlien gatavs spal­vains putniņš. Dzirdēju arī iebildi, ka Andžānam dažādās ainās vajadzētu būt dažādākam, tā­dējādi viņš tiktu vaļā no runāšanas uz elpas vai arī aizspiestās balss, kad runai tiek lietoti ti­kai augšējie reģistri. Tā tāda cūciska profesionāļu piesiešanās (citēju oriģināla autori), kam es va­rētu piekrist. Citiem vār­diem – Melnajam bruņiniekam pretī likt savu Lāčplēsi, ne – sa­dri­ce­lē­tu pilsētas inteliģentu. Katrā ziņā gribētos divu milžu sadursmi, tas tikai uzšķiltu lielāku dzirk­sti un liktu treknāku daudzpunkti finālā: vēl cīņa nav galā un nebeigsies…

Jau minēju vārdu – mulsums. Šajā izrādē neierasta būšana: skatītājam nav varoņa, ar ko iden­tificēties. Pie vislabākās gribas – pat jūtot līdzi Jaunradījumam, autors, režisore, ak­tie­ris un veselais saprāts tev neļauj ņemt viņu gauži pie sirds. Un vienlaikus arī – ne viņa Ra­dī­tā­ju. At­liek vien prāta spēles (hmm… cik latvietis teātrī tādām gatavs?). Bet prāts šādā brīdī smaaalki ieķiķina par jūtām: jā, jā es zinu – pēc kaut kā cēla, nezināma sirds ilgojas…

Bet tikmēr -  atcerieties Valentīnu Skulmi: Būt pirmiem mazā tautā – tas nav maz!