MEISTARDARBS
Iluta Grebska par izrādi “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”(03.12.2015.)
Šī izrāde tiešām ir MEISTARDARBS, ko skatītāji novērtēja ar aplausiem stāvot kājās ! Izcila režija - apbrīnojami, kā režisors spējis panākt to, ka tik jūtīga tēma, kā garīgi slimi cilvēki un viņu dzīves ikdiena, tiek pasniegta ar veselīgu humora devu, kurā nav ne miņas no banalitātes. Manuprāt, tā ir augstāgā pilotāža! Ļoti priecātos, ja bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs nākotnē iestudētu vēl kādu izrādi Latvijas teātros:) Izrādei bija ļoti laba scenogrāfija, video-projekcijas, horeogrāfija, protams - AKTIERI! Skatoties izrādi, pārņēma sajūta, ka konkrētā loma-personāžs- ir paredzēta tieši tam aktierim, kuram tā bija iedalīta, un nevienam citam:) Artūrs Skrastiņš, droši vien, var izpēlēt jebkuru tēlu, bet Makmērfijs bieži vien šķita tik ļoti pats Artūrs, ka brīžiem aizmirsās, ka atrodos teātra izrādē - izcila aktiermeistarība ! Izteikti piemērota šķita Virsaiša Brodmena loma Kasparam Bindemanim. Patīkami pārsteidza Kaspara tēlojums un dziedāšana, jo viņš tomēr nav profesionāls aktieris –> visu cieņu personai, kurai ienāca prātā uzrunāt Kasparu šai lomai, un prieks, ka viņš piekrita :) Nākamais pārsteigums bija Cilvēks -Putns, kura lomā iejutās Niklāvs Kurpnieks - tik perfekti izstrādātas kustības, piedevām, nepārtrauktas visas izrādes garumā. Malacis!
Attiecībā par tēmu, izrāde lika kārtējo reizi uzdot jautājumus pašai sev, bet domāju, ka atbildes uz tiem spēj sniegt tikai un vienīgi katra cilvēka dzīves pieredze ( te nelīdzēs ne izglītība, ne stāvoklis sabiedrībā, ne ieņemamais amats ):
- kāpēc bieži vien vadošos amatos nonāk cilvēki ar “melnu” dvēseli ?
- kāpēc negodīgi un neobjektīvi cilvēki nereti tiek pie lielas varas ?
- kāpēc iestādes / uzņēmuma 2-ās un/vai 3-ās personas iedomājas sevi esam par 1-ajām, bet 1-ās to pieļauj?
- kādām īpašībām cilvēkam jāpiemīt, lai spētu objektīvi novērtēt gan sevi, gan apkārtējos?
- kā atšķirt, piemēram, brutālu tēvaini ar labu sirdi no pieklājīga cilvēka “bez” sirds? Kā ieraudzīt cilvēkā to, kas slēpjas aiz ārējās “fasādes”?
- vai ir iespējams izaudzināt bērnu, kurš nevadītos pēc stereotipiem un prastu pieņemt līdzcilvēkus un notikumus tādus, kādi tie patiesībā ir?
- kāda būtu šī pasaule, ja mēs katrs būtu ES pats un “neslēptos”? Vai tas maz ir iespējams ?
Pieņemu, ka ne uz visiem šiem jautājumiem ir un būs atbildes, bet, varbūt, tomēr….?Noslēgumā vēlētos piebilst, ka bieži vien ir vajadzīgs tik ļoti, ļoti MAZ - viens vārds, pieskāriens vai skatiens, lai “atmodinātu” cilvēkā cilvēku, bet cik DAUDZ nozīmē - ieraudzīt to, kuram ir vajadzīga šāda veida atmodināšana…Atvasinājums no Virsaiša vārdiem: “LIELS ir nevis tas, kas augumā liels, bet gan tas, kurš DVĒSELĒ LIELS”!