Kaifs būt uz skatuves=kaifs būt skatītāju rindās

Eva Škenderska par izrādēm “Finita la Comedia!” (16.01.2016.) un “Dzeguzes ligzda” (20.01.2016.)

Ar dažu dienu starpību noskatoties abus viesrežisora Aleksandra Morfova iestudējumus uz Dailes teātra lielās skatuves, pirmais secinājums, kas radās, - ir kaifs skatīties uz aktieriem, kuri ar kaifu spēlē izrādi. Apzināti abas izrādes gāju skatīties otrreiz krietnu brīdi pēc pirmizrādes, jo dažkārt izrādes “izļurkājas”, jūtama aktieru zudusī interese… Prieks, ka šis nav tas gadījums, - aktieri joprojām (varbūt vien ar dažiem izņēmumiem) spēlē ar prieku un enerģijas lādiņu. 

Lai arī izrāde “Finita la Comedia!” ir mainījusies, joprojām jūtams, ka uz skatuves tiek dzīvots, nevis tehniski atspēlēts. Nepārtrauktā rosība, apdzīvojot lielo skatuvi, nemanot arī skatītāju ievelk komunalkas ļembestā. 

Šķiet, izrāde kļuvusi vieglāka, gaišāka, mazāk koncentrēta uz  varoņu patieso traģiku. Šoreiz, mazāk bija jādomā, kāpēc A. Skrastiņa Podsekaļņikovs grib izdarīt pašnāvību un pārējie biedri, entuziasma pilni, to atbalsta, bet gan - kāpēc viņš beigās tomēr vēlas dzīvot. 

“Dzeguzes ligzda”  kopš pirmizrādes ir krietni attīstījusies. Katra nianse ir nostrādāta - nav vairs jautājumu, kāpēc katrs no viņiem rīkojas tieši tā un ne citādāk. Radošais kolektīvs ir absolūts viens veselums. Izrādes centrs joprojām A. Skrastiņa Makmērfijs un L. Dzelzīša Billijs. 

Enerģiski sakāpinātais nemiera gars Makmērfijs, kurš sludina gara brīvību un spēj izkulties no jebkuriem mēsliem, bet tajā paša laikā ir sirds siltuma iemiesojums. Un kautrais, gaišais, absolūti nevainīgais, vēl dzīves nesamaitātais Billijs. Divi diametrāli pretēji raksturi, kuri viens no otra daudz iemācās - Billijs drosmi un pašpārliecinātību, Makmērfijs - bailes un šaubas. Bailes un šaubas, kas dažkārt ir tikai veselīgas. Brīdī, kad Makmērfijs nobīstas, iespējams, pirmoreiz dzīvē, turklāt nobīstas no paša sludinātās brīvības, dzīves tur, ārā, šķiet, viņa personība varētu pāraugt jaunā līmenī… Diemžēl tad jau ir par vēlu.

Dziļāku, filozofiskāku slāni, manuprāt, izrādei pienes R. Vaivars Virsaiša lomā. Virsaitis, kurš par Lielu cilvēku sauc Makmērfiju, finālā apliecina gara brīvību kā augstāko, pēc kā tiekties. To gara brīvību, kas piemita Makmērfijam, bet kuru viņš ne vienmēr prata pareizi izmantot.