Iveta Lazdiņa par izrādi “Svēta lieta“ (17.10.2016.)
Izrāde ir paredzama, taču tas skatītājiem netraucē to baudīt pilnā apmērā. Dekorācijām un tērpiem šoreiz nav tik liela loma, jo spēles būtība centrējas uz galveno domu, nevis vizuāli cenšoties sajūsmināt auditoriju. Teātra performance krasi iezīmē nožēlu, ko cilvēks izjūt atskatoties uz savām dzīves gaitām, neesot ko piepildījis, realizējis vai kā citādi vienkārši palaidis garām. Svētas lietas - mīlestības - jēga top skaidra izrādes garumā, tikai beigās apstiprinot klātesošo aizdomas. Veča - Kārļa - tēlojums triumfē starp četriem aktieriem - caur komiskām ainām, viņš atklāj to patieso drūmumu, kas pasniegts “caur ziediem“. Doma aizved arī pie tādas sieviešu kategorijas kā Marta - klusu cietēja par pāridarījumiem, kas vilkušies visu mūžu. Dramatiskie pulksteņa tikšķi iederējās, lai parādītu Nāves tuvošanos un pēdējo stundu pārdomas par to, ko it kā varēja un vajadzēja mainīt, vai novērst. Patika jaunības atspoguļošana caur diviem jauniem aktieriem - viegla, tīra spēle. Simpatizēja izrādes latviskums, sākot ar varoņu vārdiem, medus podu un vilnas zeķēm un beidzot ar patriotiskiem ordeņiem, ko vecie grib spraust pie krūts, svarīgu misiju īstenojot. Viennozīmīgi, ka izrādes mērķis ir likt cilvēkiem rīkoties šodien, darīt to tagad - ne tikai mīlēt, bet arī to darīt zināmu savējiem, likt to sajust un prast pateikt īstos vārdus laicīgi. Izejot no teātra saķēru draugu, sabučoju un nodomāju - nostrādāja!