Iveta Lazdiņa par izrādi “Divi kapteiņi“ (20. 10. 2016.)

Izrādei nav spraigu, lielas nozīmes notikumu. Ir tikai mazas kopā savijušās epizodes, kas stāstu “saķēdē“, veidojot sižetu, taču tā sasniedz savu mērķi - liek aizdomāties par skumjām, kas sakņojas cilvēku dzīves stilos caur komisku prizmu.

Stāsts ir visnotaļ ironijas pilns. Notikumi risinās kādā Krievijas pilsētā. Jaunā gada sagaidīšanas vakarā, kopā tiek savesti vairāki cilvēki - katrs ar savu bēdu, kuru īstenībā varētu atrisināt pāris veiksmīgos paņēmienos.

Ne sevišķi pie sirds gāja “pingvīni“, kuri savādā horeogrāfijā parādījās dažās teātra ainās. Likās neiederīgi un mazliet lieki, tomēr zagļa fantāzijas ainas ar zilganajiem izgaismojumiem likās uzjautrinošas un patiesas.

Lielisks bija aktiera Girta Ķestera tēlojums, jo, neizrunājot nevienu vārdu un pus izrādi noguļot uz krēsla, lomu nelikās viegli spēlēt. Viss aktieru ansamblis bija ļoti veiksmīgs - katrs savu tēlojumu paveica godam un lomas bija labi pieskaņotas arī pēc vizuālajiem motīviem.

Izrādes beigas bija aizkustinošas - zagļa atsūtītā pastkarte dzīvokļa saimnieka durvīs rieš asaras un mudina skatītājus domāt par skumjām, vientulību, dvēseles krēslu… kur ik mazākais saulstariņš vieš cerību turpmākām dienām.

Divi kapteiņi - katrs stūrē pēc kā cita - kam mantas pietrūkst, kam laimes… taču beigu beigās visiem skaidrs - ar mantu laimi nenoķersi.