Iveta lazdiņa par izrādi “Klusā daba ar resno puisēnu“ (21. 02. 2017.)
Šis ir stāsts par tukšām neizdzīvotām dzīvēm. Mūsdienās aktuāla tēma par attiecībām - vīrietis - sieviete, dēls - māte. Izrāde liek aizdomāties par jautājumiem - cik kaitīgi ir bērnus lutināt, cik svarīgi ir atcerēties par robežām vecāku un bērnu attiecībās, par spēju pārgriezt nabas saiti, veidot patstāvīgu dzīvi, attiecības ar apkārtējo sabiedrību un sievieti.
Kāds ir resnā pusēna mantojums? Nav mātes, nav tēva, bet ir trīs ārkārtīgi mīlošas, uzupurējušās krustmātes, kuras apzināti un neapzināti veicinājušas situāciju, kuras rezultātā ir izveidojies dzīvei nederīgs, nožēlojams vīrietis. Visu savu dzīvi viņas ir lolojušas, slavējušas, aizstāvējušas, idealizējušas savu puisēnu. Pašas neaptverdamas, cik daudz ļaunuma nodara šādas attiecības. Rezultātā ir izaudzis liels ārēji nevarīgs vecis, savukārt iekšēji palicis mazs nenobriedis puika, kurš pats sev riebjas. Gadiem ieaudzināto nevarību viņš pieņem kāda tā ir. Nespēja dzīvot pilnvērtīgi, veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, tuvību ar sievieti, Pompīliju aizved pie bojāejas. Viņš nemeklē izeju no savas nelaimes. Vieglāk ir samierināties, tā ir kā iezīdusies līdz kaulam iemācītā nevarība. Nespēja aiziet no šīm attiecībām. Samierināšanās ar likteni un palikšana no krustmātēm atkarīga cilvēka sapnī - tas sasilda, pasargā un ieaijā - tā ir vieglāk - nekā nedarīšana savā labā.
Izrādi baudāmu padara asprātīgi joki, traģisko caurvij humors un komiskas situācijas. Brīnišķīga aktieru saspēle. Īpaši uzslavējamas trīs krustmātes - O. Dreģe, A. Līvmane, L. Pupure.