Ģīmetne, kurai albumā noteikti ir (un paliks) sava vieta
Andris Morkāns par izrādi “Doriana Greja portrets”
No skolas laikiem īpaši daudz par elektrību neatceros, taču zinu, ka pastāv vienfāzes asinhronie dzinēji (kafijas dzirnaviņās, mikseros vai fēnos), kas darbojas ar mums labi zināmo 220 V spriegumu un daudz jaudīgāki trīsfāzu dzinēji, kurus var pieslēgt tikai 380 V spriegumam. JAUDĪGI – tieši tāds jēdziens, kas pirmais man iešaujas prātā, sākot skatīties Doriana Greja ģīmetni. Pirmajā cēlienā nav laika izslēgties ne uz mirkli,– no skatuves tevi burtiski bombardē ar Vailda izteicieniem, absurdiem un paradoksāliem, pārmēru asprātīgiem un velnišķīgi ciniskiem. Un kas mani iepriecina – neskatoties uz intensīvo „barošanu”, publika Vailda tekstu gan gremo, gan norij, vismaz man apkārt sēdošie reaģēja katrs savā vietā un uz saviem tekstiem, radās iespaids, ka ēdmaņas pietiek visu gaumju publikai.
Ir kāds kontrapunkts, kas, manuprāt, nosaka izrādes panākumus skatītāja prātā, proti, orķestra pirmais spēlējamais gabals. Sēžot zālē un apjaušot, ka orķestris nepārprotami tomēr spēlēs, mēģinu uzminēt, kā tas notiks. Ar prātu saprotu, ka īsta spēlēšana nav iespējama (uz sekundes simtdaļu tomēr pieļauju muļķīgu domu, ka aktieri patiesi spēlēs!), režisore skatītāju saintriģē: kā tas notiks?, kā tas tiks realizēts?
Un te katrs skatītājs ir nostādīts izvēles priekšā: vai nu tu apņirdzies, redzot feiko spēlēšanu valdzinoši sinhronām, sirdsšķīsti izjustām vijolnieku kustībām un tu to pieņem kā [jautru] spēles elementu, vai arī tevi tas vienkārši sadusmo, pēcāk ilgstoši kaitina un tu ar aukstu degunu dodies mājup, dusmu vadīts raksti recenziju un vēl briesmīgāk(!),– iedragājot savu profesionālo reputāciju, jau starpbrīdī, vēl neredzot pilnu bildi, veido savu spriedumu un ar to dalies sociālajos tīklos. Ak, cik es mūsdienīga!! Pusi gleznas redzēju un jau rakstu recenziju, pusi grāmatas izlasīju, jau ceļu debesīs tās autoru vai nocērtu tam galvu. Gribu būt PIRMĀ (ja ne sporta trasē, tad pīļu-dīķa spārnu vēzēšanas sacensībā vismaz). Uz iedragāta profesionālās ētikas postamenta, bet kruti PIRMĀ!!
Tomēr dusmas nav labākais ceļabiedrs nedz izrādes skatīšanās kontekstā, nedz mājupceļā pēc tam. Galu galā – lai katrs pats pieņem lēmumus attiecībā uz sevi. Atgriezīsimies pie tiem, kas orķestra spēli uztver ar tikpat pamatīgas ironijas devu, cik no skatuves skanošos tekstus. Nepavisam nepiekrītu tiem, kas esot jau noguruši no kārtējās (?) Grūbes/Žagara divspēles. Hm! Pēc šadas loģikas Artmane ar Pāvulu pēc Romeo un Džuljetas nekad vairs nedrīkstētu būt bijuši skatuves partneros. Bet Lilitai Bērziņai vajadzēja būt beigušai savu teātra karjeru vismaz 50 gadus agrāk, jo viņa jau vairākkārt spēlēja vienās izrādēs ar visiem iespējamiem Dailes teātra aktieriem.
Lordu Henriju Jura Žagara veidolā es nosauktu par cinisma šampanieti. Nē, ne par kādu štrunta lambrusko un pat ne par labu kremānu, kā Francijā dēvē ārpus Šampaņas tapušos burbuļojošos baudījumus. Žagars šajā izrādē ir Šampaņas ražojums no dārgā gala, tāds, kuri lielveikalu plauktos netiek pakļauti izpārdošanas akcijām un par kura pudeli mūsu maciņa mērauklās ar piecdesmitnieka kupīru nepietiktu. Par Intaru Rešetinu jāsaka, ka, manuprāt, tā ir viņa labākā loma, jo TIK par savu taisnību cīnošos, tik DZĪVELĪGU aktiera darbībā man nebija nācies viņu redzēt līdz šim, vismaz neko tādu neatceros. Maskējamies aiz impozantās ārienes, viņu uzpazinu tikai kādā piektajā teikumā: režisore bija iznīcinājusi viņa tik ierastās runas intonācijas un nežēlīgi (bravo!) pakļāvusi viņu skatuviskai darbībai. No „dūdojoša” Rešetina vairs ne miņas. Nelielās devās otrajā cēlienā man gan izdevās dzirdēt vecās intonācijas, taču to drīzāk norakstu uz Vailda nežēlīgo attieksmi pret viņa varoņa Bazila dzīves stāsta beigām.
Dainim Grūbem presē pārmests, ka viņš nav radījis kārtējo ģeniālo tēlu [kurā iemīlēties (????)]. Nevienam vispār nav tiesību [no viņa] ko prasīt. Es, savukārt, baudīju, kā viņš perfekti būvē savu Neko. Tur jābūt talantam: klucīti pie klucīša liekot, veiksmīgi uzbūvēt Nulli. Daudzi aktieri būtu uzbūvējuši KAUT KO, bet pamēģiniet radīt spilgtu tēlu, kas ir NEKAS!
Epizodiskajās lomās ansambli spoži papildina Gints Andžāns, Ērika Eglija, Pēteris Liepiņš, Indra Briķe. Pārmest Elzai Leimanei krišanu ārā no ansambļa ir vismaz negodīgi. Lai man atvaino dažas bijušās kolēģes: Elzas Leimanes vajadzība (un – spēja!) turēt līdzi DT zvaigznēm ir daudz vairāk vērta par profesionālu aktrišu pseido-atbrīvotā organikā nospēlētu lomu, kas nav pie sirds, vai izrādē, kas riebjas. Gribu tikpat lielā mērā uzteikt režisores izvēli par baletu kā tādu un īstiem baleta māksliniekiem (t.sk. divām mūsu citas mājas zvaigznēm Andri Pudānu un Arturu Sokolovu). Scenogrāfa veidotā vairāklīmeņu skatuves iedarbība uz skatītāju nav pārvērtējama, tāpat kā tērpi: piem., Grūbes – vihožu ja vesj v belom – vien ir ko vērts, jo viņš neiznāk sākumā viss baltā, bet tāda pēcgarša pēc izrādes prātā nepārprotami palikusi.
Otrās daļas beigās orķestris sāk „sadalīties”: no vienotā ansambļa sāk krist ārā daži orķestranti, kas, no manas acs skatoties, sāk ķēmoties. Pēc lieliskās ainas ar Gintu Andžānu trīsfāzu dzinējam novērojami dramaturģiskā sprieguma padeves pārtraukumi: iespējams, vajadzētu materiālu VĒL nežēlīgāk īsināt, jo bezizejas tuvums otrajā cēlienā nepārprotami ieprogrammēts. Izrādes fināls atsauc atmiņā veco teicienu beigas labas – viss labs, un es te nedomāju happy end: iztrūkst fināla akorda. Ak, tā reizēm vienkārši gadās: zvaigznes (tās – kas pie debesīm) neizvietojas labvēlīgā pozīcijā, un tā par šo teātra notikumu gribētos teikt. Varbūt daļēji zvaigžņu stāvokli ir iespaidojušas pīļudīķa iemītnieču mēness fāzes?
Pirms izrādes skatītāju zālē redzu, ka tieši man priekšā sēž kāda mana laba paziņa. Viņa vaicā, vai viņai nav bīstami sēdēt man priekšā. Es atbildu: ja jāspļaudās nebūs, tad – noteikti nav bīstami. Pēc izrādes viņa man saka: jāspļaudās taču nebija, vai ne?
Abi vienojamies – nepavisam ne! Saturīgi pavadīts vakars.