Dace lauska par izrādi “Svinības” (30.11.2017.)

Pēc izrādes izvairos no sarunām, jo ir sajūta, ka skaļi izteikti vārdi mani izsitīs no dialoga pašai ar sevi. Daudz jautājumu un ne tik daudz aktieru, režisora un arī skatuves versijas autora sniegtu atbilžu. Un atbildes man gribējās dzirdēt, redzēt un sajust uz vietas. Gribējās mājup doties ar skaidru galvu. Tomēr izrādē izjustais liek atgriezties domās atkal un atkal, lai gan ir pagājušas vairākas dienas kopš izrādes. Skarbi – tēvs seksuāli izmantojis savus mazgadīgos bērnus, bet mēs neiejaucamies, izliekamies neredzam, nedzirdam. Varbūt nezinām, kā risināt situāciju, negribam tās risināt, neesam mācīti to darīt, baidāmies… Katram droši vien savs iemesls attaisnojumam.

Tuvojošos svētku atmosfēra. Ģimenes locekļu, radinieku, ģimenei tuvu draugu tikšanās un atkalredzēšanās. Apkārtējais gaiss uzlādēts ar priecīgām gaidām. Tomēr caur šo pacilājošo atmosfēru jūtama spriedze, kaut īsti netverama un tikko nojaušama, bet nelaimi vēstījoša. Kas to rada? Varbūt tas ir jaunākais dēls Mikaēls (Lauris Dzelzītis), kas par sevi atstāj  sprādzienbīstamas bumbas iespaidu. Tāds uzmanību paģērošs puišelis jauna vīrieša izskatā, kas grib radīt biznesa vīrieša iespaidu, bet visu laiku krīt ārā no šī tēla. Varbūt tā ir informācija, ka tikai gadu atpakaļ ģimene ir apglabājusi vienu no jaunākajiem ģimenes locekļiem – māsu, meitu un šis zaudējums vēl nav sadzijis. Varbūt tas, ka uz ģimenes svinībām pieaugušie bērni ierodas kā vientuļnieki bez ģimenēm, bez bērniem, izņemot Mikaēlu.

Svinīgas vakariņas. Pēc vecākā dēla Kristiana (Artūrs Skrastiņš) apsveikuma runas, kurā tas apsūdz savu tēvu sevis un māsas seksuālā izmantošanā bērnībā, pie galda iestājas dažu sekunžu klusums un tad viesi pārspīlēti aktīvi metas sarunās ar blakus sēdētājiem, izliekoties, ka nekas nav dzirdēts. Un tas nebūt neliek noelsties sašutumā par vakara sabiedrības reakciju, bet vedina uz domu – kāpēc Kristianā neieklausās? Vai kas palaists garām? Tēvs ( Helge - Ģirts Ķesteris) nelec kājās un nekliedz, nereaģē, māte (Else - Indra Briķe) tāpat, tik māsa ( Helēne - Rēzija Kalniņa) mēģina brāli likt kādos rāmjos… Un es  ļauju sev pieķerties pie domas, ka ar Kristianu pašu kaut kas nav kārtībā – varbūt radu, draugu loks pazīst viņu labāk, lai laistu gar ausīm viņa šokējošo uzrunai. Vieglāk noticēt tam, ka Kristians varētu būt pustraks rakstnieks, kurš grib pārsteigt klātesošos  ar jaunas grāmatas ideju vai cilvēks ar psiholoģiska rakstura saslimšanu, kuras izpausmes saasinās, nelietojot medikamentus, nevis tam, ka kāds padsmits cilvēku izliekas nemanām problēmu, to ignorējot.. Kristians, bērnības drauga Kima (Artis Robežnieks) mudināts, mēģina atkal un atkal un esošā sabiedrība jau sāk reaģēt- reaģēt skarbāk – piekauj miera jaucēju un piesien mežā pie koka. Kims gadiem glabājis Kristiana noslēpumu, tomēr visu laiku strādājis pie Kristiana tēva. Vai Kima atrašanos nepārtrauktā skurbulī var skaidrot ar šo duālo situāciju – zināt un klusēt?  

Krāsas sabiezina  visu gaidītā Helēnes “puiša” ierašanās. Te atklājas Helēnes nervozā garastāvokļa noslēpumi – Helēne ir homoseksuāla un viņas draudzene Umaima (Aminata Grieta Diarra) ir melnādaina. Pārsteigums! Divi vienā! Te nu sabiedrība vairs nav ne klusa, ne neitrāla, lai arī sākotnēji šķiet, ka Else un Helge viņu pieņem - Else, naivi kļūdoties, bet Helge,  it kā piespēlējot Elsei, it kā ne. Kad liekas, ka Helēnei uztraukumi ir aiz muguras, caur šķietami sīkiem dzēlieniem tiek izspēlēta attieksme pret “citādo” Helēnes mīļoto un šķietami nevainīgas joku dziesmas izpildījums parauj līdzi visus viesus, nedomājot, cik daudz tas pazemos Helēni, kuru vairums pazīst gadiem vai viņas mīļoto. Viesi dzied un lec dejā kā nezināma spēka vadīti. Ir sajūta, ka vakarā uzkrātā spriedze sāk lauzties uz āru un vairs nav apturama.

Kristiana vārdu patiesumu apstiprina mirušās māsas atvadu vēstule.

Nozieguma noliegums no tēva puses psiholoģiski ir pieņemams.  Sabiedrības vienaldzība ir fakts, ko grūti saprast, bet reizēm nākas apzināties, ka tā ir. Kristiana pārmetums mātei, ka viņa to ir redzējusi, zinājusi un pieļāvusi, tiek pausts klusā balsī, bet ir kliedzošs. Ja māte, kurai daba instinktīvi liek cīnīties uz dzīvību un nāvi, aizstāvot savus bērnus, pieļāvusi šādu noziegumu savu acu priekšā, tad rodas jautājums, ko mēs varam pārmest apkārtējai sabiedrībai, kurai nav šo asins saišu? Kam piesmietais cilvēkbērns var ticēt, uz ko var paļauties. Kā bērns viņš to pieņem kā dzīves sastāvdaļu. Izaugot viņš saprot notikušā nepareizumu. Noziegumam nav attaisnojuma. Tāpēc absurdas liekas pēcsvētku brokastis, kurās bērni ir vienojušies draudzīgā kolektīvā. Pat Umaima un Mikaēla, šķiet, ir draugi uz mūžu. Sāk likties, ka dramatisko notikumu vispār nav bijis. Tikai bērnu attieksme pret māti, kura pieņēmusi vainīga suņa izskatu, pierāda, ka bija gan. Atskanot šāvieniem, es iekšēji nodrebu, jo saprotu, ka Helges sirdsapziņa beidzot ir ierunājusies. Tomēr izrādās, ka Helge izgājis tikai piešaut jauniegūto bisi, nevis nošauties, jo ir taču jauna diena un dzīve turpinās. Vai es alkstu asiņu? Nē, bet savas vainas atzīšanu un vismaz mēģinājumu labot notikušo.

Izrādes laikā raisījās asociācijas ar pasen  skatītu, bet joprojām atmiņās dzīvu un domas uzjundošu dāņu filmu “Medības”. Pēc izrādes, skatot internetā pieejamo informāciju, atradās vienojošais elements – režisors Tomass Vinterbergs. Neesmu redzējusi Vinterberga filmu “Festen”, uz kuras pamata ir adaptēta skatuves versija, tomēr ceru drīz noskatīties. Varbūt tā sniegs atbildes maniem jautājumiem.

Uzreiz pēc izrādes bija sajūta, ka gaidas nav piepildītas, lai gan par izrādi apzināti neko nelasīju un līdz ar to, īpašu gaidu kā tādu arī nebija. Kā vienmēr ejot uz teātri, vienkārši gribējās labu izrādi. Tik vien zināju, ka darbs ir bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudējums. Šis Aleksandra Morfova darbs no viņa trim iestudējumiem Dailes teātrī šobrīd man šķiet vājākais, lai gan šo īpašības vārdu nevajadzētu pat pietuvināt Morfova iestudētajām izrādēm Latvijā. Man liekas, ka pats darba materiāls vairāk ir piemērots filmai, nevis teātra izrādei un pārnests uz skatuvi nav tik spēcīgs. Tomēr tagad, ar vairāku dienu atkāpi, analizējot izrādi un rakstot šo atsauksmi, mainās izrādes pēcgarša. Spēju uzteikt režisora un aktieru darbu. Viņi radījuši izrādi šādu. Vai man kā skatītājam tā liekas perfekta un maniem priekšstatiem un sajūtām atbilstoša, par to var diskutēt, bet izrāde liek domāt. Daudz domāt un tāds jau laikam ir iestudējuma mērķis – uzrunāt mūs un likt aizdomāties.