Kas tu esi? – Karmena

Anna Marta Nordmane par izrādi “Karmena” (07.12.2017.)

Nu reiz arī man bija iespēja noskatīties izrādi Karmena. Tā bija manā sarakstā jau kādu laiku, un fakts, ka Ķuzule-Skrastiņa Spēlmaņu naktī ieguva balvu cita starpā arī par šo izrādi, bija vēl viens apstiprinājums tam, ka nu beidzot jādodas skatīties.

Kā uz lielāko daļu izrāžu, arī uz šo devos nezinot stāstu un nelasot recenzijas, lai izrādes laikā nemēģinātu sagaidīt kaut ko specifisku, bet veidotu savu viedokli, un nu esmu gatava to prezentēt.

Izrāde bija skaista un krāšņa! Sen nebiju apmeklējusi izrādi, kurā lielā skatuve tiktu izmantota visā tās pilnībā, sākot ar dekorācijām, beidzot ar aktieru skaitu. Nekas uz skatuves nešķita lieks, tā tika pilnībā apdzīvota, un otrā plāna aktieri palīdzēja radīt noskaņu visas izrādes garumā. Tādēļ šeit liela uzslava scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim par iespaidīgajām dekorācijām, kuras bija vitāla izrādes sastāvdaļa.

Kā jau minēju, ejot uz izrādi, neko par Karmenu nezināju un nemēģināju uzzināt, ļāvu režisoram Rolandam Atkočūnam man izstāstīt stāstu par viņa Karmenu. Šī Karmena bija brīva, impulsīva, karstasinīga un nekaunīga. Viņa dzīvoja šeit un tagad, ko Ķuzule-Skrastiņa attēloja brīnišķīgi. Aktrise visu izrādes laiku šķita sazemējusies ar tēlu un pilnībā tajā dzīvoja. Es redzēju Karmenu nevis Ilzi, kas teātrī man ir viena no lielākajām baudām.

Stāsts bija par mīlestību, par to kā tāds viesulis kā Karmena spēj satricināt visu un visus sev apkārt. Karmena savaldzina Hosē, viņš viņā iemīlas, krāpj un pamet savu līgavu, bet šai mīlestībai nav nākotnes. Viss, kas panākts, ir arvien vairāk izpostītas dzīves viesuļa-Karmena rezultātā. Skrastiņš burvīgi iejūtas Hosē lomā, un es kā skatītājs noticēju viņa apmātībai un bezspēcībai karstasinīgās čigānietes priekšā, kuras rezultātā viņa zināmā un sakārtotā dzīve sabruka. Skrastiņu pāra dinamika pats par sevi vien ir iemesls redzēt izrādi! Tas bija skaisti un pa īstam.

Lai arī stāstu sapratu, nedomāju, ka izrāde patiks ikvienam. Man patika, viss bija labi, bet man pietrūka tā nākamā līmeņa, tā, kurā aizraujas elpa vai ieriešas asara. Arī lielu dzīves mācību te iegūt nevarēja, jo dzīvot kā Karmenai nevajag, tas ir pārāk destruktīvi. Izrādi caurvija toreadoru stāsti par koridu, par attiecībām ar bulli, par saspīlējumu un nāvi. Domājams tās bija metaforas Karmenas stāstam, bet kurš attiecībās bija bullis un kurš toreadors, es tā arī neatšifrēju. Tomēr, sēžot un skatoties, es priecājos par šo mākslas darbu, kurš nelika pārlieku sasprindzināt smadzenes, bet ļāva ceturtdienas vakarā baudīt kaut ko senu, piedūmotu un karstasinīgu!

Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet! Teātris ir brīnišķīga lieta!