Sigita Paula Cepleviča par izrādi „Doriana Greja portrets” (08.12.2017.)

Laura Groza-Ķibere ir viena no manām mīļākajām režisorēm, un cenšos redzēt visas viņas iestudētās izrādes Dailes teātrī. Uz „Doriana Greja portretu” vēlējos jau iepriekšējā sezonā aiziet, bet kaut kā tā arī nesanāca, tomēr nu beidzot man bija tāda iespēja, ko izmantoju, un esmu priecīga, ka redzēju šo izrādi.

Vispirms arī šajā izrādē guvu vizuālo baudu par Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju. Īpaši interesanti šķita izdomāts ar to spoguli un spēles laukuma maiņu, kad dejoja Sibilla (Elza Leimane) un Dorians (Dainis Grūbe) viņu vēroja. Skaisti un atbilstoši radīti arī Kristīnes Pasternakas tērpi, it īpaši man patika Lilitas Ozoliņas tērps un tas, kā viņa tajā izskatījās. Mūzika, horeogrāfija, gaismas un video – tas viss tik ļoti piešķīra īsto noskaņu izrādē!

Pievēru acis uz Elzas Leimanes aktiermeistarību, un līdz iekšējam lidojumam izbaudīju viņas deju. Skudriņas pār visu manu ķermeni jau no pirmās dejas mirkļa. Man ļoti, ļoti patika!

Arī šajā izrādē Dainis Grūbe apbūra mani ar savu talantu, ar savu balsi, ar 100% atdevi lomai un skatuvei. Gan baudīju viņa skatītāju diriģēšanu, gan arī saspēli ar citiem aktieriem, īpaši ar Juri Žagaru un Intaru Rešetinu. Perfekta trijotne! Rešetins mani patīkami pārsteidza šajā lomā. Vēl viens patīkams pārsteigums bija Anete Krasovska Hercogienes meitas lomā. Un man patika arī Lauris Dzelzītis Džeimsa lomā – spēcīgs brālis, kurš ir gatavs aizstāvēt savu māsu.

Paldies visai izrādes komandai, režisorei un aktieriem par lielisku piektdienas vakaru, gan baudot brīnišķīgu izrādi, gan arī pēc tam vēl par to aizdomājoties… Vai vienmēr ir tiešām jādabū to, ko tik ļoti vēlamies? Ko esam gatavi par to dot? Vai tas ir tā vērts? Šie daži svarīgākie jautājumi droši vien izskanēja prātā pēc izrādes ne tikai man, bet vēl daudziem skatītājiem.