Eldars Salvis Ozoliņš par izrādi “Kam no Vilka kundzes bail?” (03.01.2018.)

VĒRTĒJUMS:

Parasti, ejot uz jebkuru izrādi – cenšos (iespēju robežās) pēc iespējas mazāk apslāņot sevi un radīt jau ideju – kā tas būs (lasot atsauksmes, aprakstus, iepriekšējus darba ekranizējumus, uzvedumus vai sīku informāciju par notiekošo), atstājot pilnīgi brīvu iekšējo telpu, lai uztvertu tieši tās dienas aktieru sniegumu un kopējo režisora ideju. Neesmu ne teātra kritiķis, nedz ari vados pēc sabiedrībā noteiktiem kanoniem – izsaku sajūtas un savu viedokli šeit un tagad!

Par aktieriem:

Konkrētajai izrādei ļoti interesanta, manuprāt, šķita tieši režisora aktieru sastāva izvēle – sākotnēji pilnīgi savstarpēji nesaistīti profesionāli darboņi – taču, uzskatu, ka režisors šo darbu ir paveicis lieliski un iecerētais rezultāts panākts ar uzviju. Vislielākais pārsteigums man bija tieši aktrise Agnese Zeltiņa. Lai gan iepriekš aktrise publiskā telpā nonākusi ne reizi vien dažādās konfliktējošās un nievājošās situācijās gan profesionālā aspektā, gan privātās dzīves jautājumos, bieži sabiedrībā dēvēta par plastmasas rotu lelli – lieliskās aktrises dotības, iekšējais spēks un izjūtu nodošana publikai, kā arī saspēle un nianses ar skatuves partneriem, bija izcilas. Manuprāt, tieši Agnese Zeltiņa atzīstami lieliski iznesa lugas galveno stīgu, ideālā tandēmā ar Ivaru Auziņu, pat droši teiktu, ka galveno lomu proporcionāli nospēlēja daudz labāk kā Artūrs Skrastiņš izrādē “Bannija Monro nāve” un Dainis Grūbe izrādē “Doriana Greja portrets”. Ļoti imponēja Agneses Zeltiņas emociju sniegums, kad dabīga dzīves pieredze mijās ar tēlojumu, skaistā sievišķība ik pa momentam izlauzās ārā, paralēli mijoties ar skarbo Martas tēlu. Katrā ziņā apsveicams sniegums, spēja visu iznest, sabalansēt un parādīt tik izcili, ka pat es noticēju visam.

Par aktieri Ivaru Auziņu komentāru nav – vienmēr balansētais, profesionālais un līdz sirds dziļumiem īsts – arī šoreiz Ivars Auziņš spēja pārsteigt un absolūti negaidīti nodot gan pozitīvu, gan negatīvu spēku samēru. Kopā ar Agnesi Zeltiņu veidojot pieredzējušu aktieru spēli un lugas tēlu lielisku iznesumu gan no privātas, gan aktieru pozīcijas.

Aktieris Andris Bulis teātrī vairāk ierasts monoizrādēs, taču arī šāda tandēmā lieliski iejutās – gan personīgā pieredze, gan aktiera dotības deva ļoti ticamu, ekspresīvu un īstu tēlojumu, kas gan spilgti kontrastēja ar Agneses Zeltiņas un Ivara Auziņa sniegumu, gan “izsita” tekošo tēmu jaunā virzienā. Kā vienmēr kolorīts, nekaunīgs un ekspresīvs – radīja nemitīgu pārsteiguma momentu tieši viņa emocionālā līmenī.

Arī jauna aktrise Elīna Avotiņa tieši atbilda savai lomai, jo salīdzinoši mazāks teksta daudzums, bet lieliskas mizanscēnas jaunajai meitenei piestāvēja un tās bija tik neuzkrītoši iederīgas pret citiem tēliem, bet ļoti vajadzīgas, lai paspilgtinātu kopainas un izrādi kopumā.

Par izrādi:

Lai gan režisors ir salīdzinoši jauns – tomēr tik zināma autora un darba režijas  uzņemšanās, manuprāt, ir pietiekams pieteikums zināmai izaugsmei un pieredzei. Izrāde notiek kamerzālē, man ļoti patika tieši tas, ka darbība risinājās tuvu skatītājam, salīdzinoši ar citām kamerzāles izrādēm, šajā tika izmantoti daudz kolorīti un sirreāli rekvizīti, tika apvienotas vairākas dažāda līmeņa lietas un līnijas, kas katra skatītāja izvēlē atstāja atkāpi savai iztēles interpretācijai. Man ļoti saistoši šķita tieši sākotnēji uztveramais šis “old” tipa laiks un tērpi, kas apvienoti ar stilīgiem 21gs. gumpīšiem un sporta krosenēm, video projekcija kā mūsdienu izteiksmes līdzeklis, kuras saturs arī ietver “old” tēmu un jo tālāk izrādes notikumi risinās un attīstās sižetiskā līnija, jo vairāk skatītājs aptver tieši šo tērpu nozīmi, šī video projekcijas saturu un šo kopējo “problēmu” – bērns. Kas noved pat pie tādas bērnudārza grupiņas idejas, kurā it kā šie pieaugušie un brutālie tēli ir kā mazi ievainojami bērni. Vertikālas un horizontālas plūsmas scenogrāfijā un režijā neatstāj vienaldzīgu nevienu, bet katrs to uztver no sava rakursa – izrādes beigās bija skatītāji, kuri raudāja, daži smējās, daži domīgi klusēja. Bet vienaldzīgo nebija. Patika ari apvienojums ar dziesmu un tekstuāli piefiksēju 16 lieliskus citātus, kurus var izmantot ikdienā kā domu graudus, pat izraujot no izrādes konteksta.

Kopumā varu teikt, ka šī izrāde no 10 iespējamām ballēm saņem 9 balles un ieņem manā Dailes teātra visu laiku labāko izrāžu topā otro vietu, vēl joprojām līderu pozīcijās piekāpjoties izrādei “Vējiem līdzi”.