Eldars Salvis Ozoliņš par izrādi “Svinības” (16.01.2018.)

Ar nelielu interesi dodos zālē, ieņemu vietu pie pašas skatuves zāles vidū nulles rindā un gaidu sākumu.

Scenogrāfija iespaidīga – lielas, greznas un košas dekorācijas apvienotas ar maziem sīkumiem, fonā digitālā vizualizācija, šķiet, ka būs interesanti…

Nodziest gaisma un sākas…

Humors, joki, skatītāju smiekli, vieglums, ballīte, troksnis – brīnišķīga laika pavadīšana…

Un tad lidojoša naža ātrumā pār skatītāju zāli pārlido kā atombumbas trieciena vilnis kāds teikums un viss pilnībā izmainās – absolūts klusums, šoks un kur fonā dzirdams; “KO?”

Viss sagriezies kājām gaisā un līdz pirmā cēliena beigām sižetiskā līnija un šoks tikai kāpj un kāpj..

Beidzas pirmais cēliens un ir pat pagrūti, lai pieceltos un dotos aplūkot gleznu galeriju teātra vestibilā… Un tur nonākot visapkārt skan skatītāju diskusijas par pirmā cēlienā redzēto, iespējamie risinājumi un kādas vispār var būt sekas..

Intriga milzīga…

Otrais cēliens – visi pieklusuši gaida, kas vēl būs, spraigāku sižeta attīstību, kulmināciju nu kā tas atrisināsies…

Laiks iet un nekas nenotiek…

Izrāde beidzas…

Un kur ir fināls?

Man ir tikai viens jautājums – KAS TAS BIJA?

Vēl ilgi pēc izrādes beigām, es pārdomāju un pārdomāju no jauna – kas tas bija? Lieliskā aktierspēle un viss notiekošais uz skatuves atvēra katru skatītāju, jo vienas izrādes ietvaros aptvēra sevī praktiski visas 21.gs problēmas un rakstura iezīmes – pedofiliju un seksuālo uzmākšanos, rasismu, viendzimuma attiecības, informācijas pārbagātību, laika trūkumu, sarežģītās problēmas ģimenē, laulības krāpšanu, pašnāvības, spilgtās epizodēs izsmieti profesiju pārstāvji ar tiem raksturīgām manierēm un uzvedību, atainota greznība un pārbagāto cilvēku izdarības, amatu, mantojuma un augstu ranga cilvēku izdarības un vel daudz kas cits – katram no mums no tā visa ir vismaz viena tēma par ko aizdomāties…. Aizdomāties un varbūt mainīt attieksmi…

Izrāde mums katram dod iespēju piedalīties svinībās – savas dzīves ienesot izrādē un salīdzinot, pakārtojot vai tieši otrādi – ņemot virsroku.

Mēs katrs pats varam izlemt kā būs un kas īsti notika.

Es pat uz mirkli cerēju, ka tēvs tomēr nošavās un māte sekos viņa piemēram… Bet varbūt viņi nemaz nebija vainīgi un Kristians visu to izdomāja? Viņi vienkārši kā vecāki izcili iznesa ģimenes lomu, saprotot dēla problēmas…

Bet varbūt tā nemaz nebija un pie brokastu galda Kristiāns izstāstīja ģimenei savu jauno grāmatas scenāriju?

Kas tas bija? Kur ir fināls?

Un fināls ir katrā no Mums… Mēs paši, katrs ar savu statusu, katrs ar savu pagātni un smagajiem skeletiem skapī, katrs ar savu ikdienu un vēlmi pasaulei, ko teikt…

Kā tas būs beigās ir atkarīgs tikai no mums!

Izcila izrāde it visā!

Iesaku noskatīties jebkuram!

(Ja nu būtu “jāpiesienas”, tad konkrētajā izrādē mazliet traucēja ļoti pavirši atstrādātā vizuālā interpretācija – dabīgie mati līda ārā no parūkām, grims likās jau otro dienu uz sejas, vairākas būtiskas tērpu detaļas radīja paviršu un nenopietnu attieksmi. Un man personīgi bija ļoti grūti pieņemt Ilzi Ķuzuli – Skrastiņu otrā plāna lomā, jo viņas sievišķīgā seksualitāte, enerģiskums un pompozitāte sita “ārā” korķus, kas nedaudz disonēja ar citu dāmu lomu spēli).

Kopumā izrādei 9,5 no 10 ballēm – izrādi ierindoju manā TOP 3 Dailes teātra izrāžu sarakstā.