Eldars Salvis Ozoliņš par izrādi “Harolds un Moda” (20.01.2018.)

Jau sākotnēji intriģējošs sižets, salīdzinoši režijā mazāk pieredzējis režisors un ļoti kolorīts aktieru sastāvs manī raisīja lielu interesi kā tas viss kopā izskatīsies? Kā 18 gadīgs jaunietis, kurš jau 15 reizes mēģinājis izdarīt pašnāvību “nokļūst” attiecībās ar 80 gadīgu dāmu, kuras hobijs, tāpat ka jaunietim ir apmeklēt svešas bēres un kā gan tas viss beidzās?

Lilita Ozoliņa savā izcilībā vienmēr bijusi nepārspējama un arī šoreiz nevienu neatstāj vienaldzīgu. Ik pa brīdim mazliet pat šķiet, ka režisore ir pati Lilita Ozoliņa, jo piešķir izrādei sava veida un tempa dinamiku, kuru neviļus var pamanīt arī citu aktieru darbībās – dažās ainās skatuves kolēģi it kā piebremzē, tad it kā pasteidzas, mazliet pat savu tēlu uz sekundi piemirstot, lai neizkristu no kopējās aprites – Lilita Ozoliņa viennozīmīgi ir izrādes dzinējspēks un galvenais trumpis – režisora lielais veiksmes gājiens, jo, manuprāt, šo lomu neviens cits neiznestu labāk. Viņas personiskā dzīves pieredze, šis iekšējais vieglums un savdabīgi lielais aforismu krājums visas izrādes laikā pielīdzina Lilitu Ozoliņu un Modas tēlu Dieva statusam – viņa “izvelk” Haroldu no ierastā dzīves ritma, svētais tēvs ir “viņas pusē”, Harolda māte pat tiek nedaudz paralizēta un finālā pati Moda vienpersoniski pieņem vissvarīgākos lēmumus ar pārējiem spēlējoties kā ar marionetēm un, domājams, ļoti spēcīgi mainot visu tēlu turpmāko dzīvi.

Pats Harolds – Mārtiņš Upenieks, pat ļoti lieliski tiek galā ar savu lomu, mazliet varbūt brīžiem pavīd neliels mulsums attiecībā pret Lilitu Ozoliņu, taču tas pat piešķir zināmu šarmu un vēl lielāku ticamību šādām attiecībām.

Pārsteigums bija aktrise Ērika Eglija – lai gan viņas atveidotās trīs potenciāli topošās līgavas Haroldam no datorizētā iepazīšanās biroja izcili, bet patiesi karikatūras formā izsmēja šāda iepazīšanās formāta cilvēkus dzīvē un bija vairāk nekā dīvainas – aktrises tēlojums likās no paralēlās pasaules, kas apvienota ar šizofrēnijas iezīmēm un vieglu tizluma devu – profesionāli, negaidīti un spēcīgi.

Gan Indra Briķe, gan Pēteris Liepiņš ar savu stāžu un pieredzi viegli iedzīvojās izrādē, katrs gan reizēm velkot “segu uz savu pusi”, bet kopumā ļoti spilgti iederējās un papildināja lugas nianses, kopējo humoru mazliet “sašķidrināja” arī ārēji pašpārliecinātais un tomēr beigās tikpat vājais inspektors Bernārs – Edija Zalaks.

Vienīgais, kurš, manuprāt, bija nevietā, vai režisoram būtu jāpiestrādā pie tēla iznešanas, bija Juris Bartkevičš psihiatra lomā – viņa tēlojums absolūti neliecināja par atbilstību lomai, piedevām idejiski tika pārkāptas un neatbilstoši izspēlētas vairākas nianses “psihiatra – pacienta” attiecībās, kas nozaga kopējo ticamības momentu. Savukārt, ja skatītājam ar to nav bijusi saskarsme un nav zināmas detaļas – domāju, ka tas arī varētu netraucēt.

Atzīstams pluss man šķita lieliskā scenogrāfija un gaismas spēle – mazā zāle tikai apdzīvota interesantos un dažādos līmeņos, vietās un idejās – priekšmetiem skatītāju iztēle varēja piešķirs mainību – galds par kalnu, dzīvoklis par baznīcu, kapi par mājas dārzu, viesistaba par psihiatra ofisu un mājas metāla dekorācija par koku mežā  - kopumā tas izrādei piešķīra lielisku dinamiku un intensitāti. Vienīgais, kas mani (un arī Mārtiņu Upenieku vienā momentā konkrētajā izrādē) mazliet mulsināja, bija no zooloģiskā dārza nozagtais ronis uz skatuves – stipri dīvaini, bet kontekstā iederējās.

Kopumā varu teikt, ka izrāde ļoti patika – ja ejot uz izrādi gaidīju kaut ko mazliet depresīvu, skumju vai diez gan garlaicīgu, tad tas ieguvums no izrādes ir pilnīgi pretējs – ja dzīvē kaut mazliet ir aktuālas īstas attiecības, ja ikdienā ieraušanās sevī ir pašsaprotama, ja ģimenē tipiska situācijā, kad tēvs miris – māte izrīko visu visiem un vienkārši vēlme baudīt labu aktieru sniegumu ar lieliskiem humora piesitieniem – šī izrāde būs tieši Jums!

Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”