Kas citam māksla…

Anna Marta Nordmane par izrādi “ART” (20.01.2018.)

Es smējos. Tas ir vērā ņemams fakts, jo es ļoti reti izrādēs smejos, labākajā gadījumā pasmaidu, bet šajā sestdienas pēcpusdienā es smējos.

Izrāde bija viegla, nepiespiesta un izklaidējoša. Tajā pat laikā tā ievilka sevī ar savu patiesumu. Neesmu nekad iekarsusi strīdā par gleznu un tās vērtību, bet kā jau visi strīdējusies esmu. Un, ak, cik garšīgs bija šis strīds! Zāle smējās, jo tas bija pa īstam. Sevi varēja saskatīt kādā no pusēm: kā cīnītāju (Skrastiņš un Žagars), kurš pār visām varītēm cenšas pārliecināt par savu taisnību un spītīgi turas pretī, vai kā samierinātāju (Ķesteris), kurš tikai grib, lai visi salabst.

Stāsts risinājās dinamiski, te asāka vārdu pārmaiņa, te skaidrības brīdis, kas noved pie strīda eskalācijas un atkal noplok. Parīzes atmosfēru palīdzēja iedzīvināt Marijas Naumovas dziedājums, kas sākotnēji likās iederīgi un palīdzēja izrādei plūst, bet atzīšos, pēdējās trīs dziesmas manai gaumei bija par daudz.

Aktieru trio viennozīmīgi ir viena no izrādes pievilcībām, vismaz man kā Jura Žagara un Artūra Skrastiņa daiļrades cienītājai pilnīgi noteikti. Ar skepsi parasti eju uz Dž.Dž.Džilindžera režisētajām izrādēm, jo tās lielākoties nav manā gaumē, tomēr šī komēdija bija citāda, tā bija komēdija, kurā smējos arī es. Lielākais pārsteigums izrādē gan bija Ģirta Ķestera tēlojums! Manā skatījumā šī bija viņa labāka loma! Un garais monologs pirmā cēliena laikā, kuru Ķesteris pasniedza perfekti, ne brīdi neizejot no lomas, pelnīti saņēma visas zāles aplausus.

Kopumā man ļoti patika. Bija interesenti paskatīties uz strīdu un dažādo draudzību no malas. Bija teātris (un es nedomāju izrādi kā tādu, bet gan teātri ar baudījumu), par ko man liels prieks. No izrādes aizgāju, paņemot līdzi Serža (J.Žagars) ļoti trāpīgi teikto: Nevar teikt, ka tas ir mēsls. Var teikt “es nesaprotu”.

Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet!

Foto: Daina Geidmane