Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Jeruzaleme” (25.01.2018.)

Foto: Mārtiņš Vilkārsis

Tā kā Laura Groza-Ķibere ir viena no manām mīļākajām režisorēm, tad izrādi „Jeruzaleme” es ļoti gaidīju, tomēr jāatzīst, ka biju gaidījusi ko labāku. Varbūt tādēļ, ka viņas režijā jau esmu redzējusi diezgan daudz izrāžu, un man ir, ar ko salīdzināt. Tomēr tas nenozīmē, ka man izrāde nepatika, tikai pietrūka jau tik ļoti pierastā spēcīgā līdzpārdzīvojuma. Vienmēr pēc Lauras izrādēm man ir bijis spēcīgas sajūtas un pārdomas par redzēto vairākas dienas, bet šoreiz sākumā pat neuztvēru galveno vēstījumu. To palīdzēja saprast teātra mājaslapā publicētā intervija ar režisori, ko izlasīju pēc izrādes. Un saruna ar draudzeni pēc izrādes palīdzēja saprast garām palaistās detaļas, ko pati nebiju pamanījusi vai sadzirdējusi. Prasītos saīsināt izrādi.

Pirmais iespaids par izrādi bija pozitīvs – interesanta Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija (autobuss uz skatuves – tas jau ir kaut kas!!!), spilgti un neparasti Kristīnes Pasternakas radītie kostīmi, arī DJ uz skatuves bija patīkams pārsteigums un radīja sākumā vajadzīgo noskaņu. Lai gan bija daudz rupju tekstu, šajā izrādē man tas netraucēja, un pat patika angļu melnais humors. Drīzāk man traucēja garie dialogi, kas brīžiem domās ļāva aizpeldēt par ikdienas lietām un neuztvert pateikto. Tad kļuva garlaicīgi, un nevarēju sagaidīt starpbrīdi. Runājot par aktieriem, lai gan Juris Žagars un Dainis Grūbe parasti mēdz mani kaut kā pārsteigt Lauras režisētajās izrādēs, tomēr šoreiz viņi tikai noturēja savu līmeni. Toties sajūsmā es biju par Lauri Dzelzīti Rudā lomā. Super! Ne reizi vien man lika smieties, un tieši viņš visspilgtāk no visiem man palicis atmiņā. Viņam izdevās mani pārsteigt šajā lomā.

Spilgti atmiņā palikusi arī Daiņa Grūbes un Antas Aizupes saspēle, kā arī Antas kritiens kolēģu rokās. Vēl man patika Ginta Grāveļa deja un grabulīši pie kājām, kas viss kopā izraisīja smieklus. Un, lai gan mazā lomā, tomēr arī Kristīne Nevarauska man patika – gan viņas aktierspēle, gan skaistais tērps, kas acīm bija ļoti tīkams.

Kopumā izrāde nav slikta, bet tāda sajūta, it kā kaut kas līdz galam nav saslēdzies, lai būtu vajadzīgais rezultāts. Iespējams, pie vainas laika trūkums un garie, izstieptie teksti, kas garlaikoja skatītājus un daudziem pat radās vēlēšanās doties prom pēc 1. cēliena. Man šī tēma nav aktuāla, tādēļ līdz galam neuzrunāja, lai es par izrādi būtu sajūsmā, bet redzēt šo izrādi ir vērts. Tikai varbūt pirms tam izlasiet to interviju, jo tad būs vieglāk uztvert režisores domu.