Sigita Paula Cepleviča par izrādi „Kam no Vilka kundzes bail?” (03.03.2018.)

Jau atkal Dailes teātris mani patīkami pārsteidza ar vēl vienu lielisku izrādi Kamerzālē. Ļoti spēcīga un dziļa izrāde! Perfekti izvēlēts aktieru sastāvs – Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš, Andris Bulis un Elīna Avotiņa. Neviens no viņiem nelika vilties, visi bija vienlīdz labi – atbilstoši savai lomai. Izcila aktieru saspēle, bauda skatīties, ka aktieri spēlē ne tikai skatītājiem, bet arī viens otram. Nebiju gaidījusi tik dzīvu un jūtošu saspēli starp aktieriem. Viņiem kopā ar jauno režisoru Tomu Treini izdevās mani patīkami pārsteigt.

Atbilstoša scenogrāfija, katra detaļa tik ļoti piemērota, katra krāsa un rekvizīts… Arī tērpi tieši tādiem, kādiem tiem jābūt, bet to visu nozīmi vislabāk varēju saprast, kad šī rotaļāšanās jeb izrāde bija beigusies, mājās pārdomājot redzēto, dzirdēto, izjusto… Ļoti, ļoti patika Pamelas Butānes radītie Martas kostīmi. Es kā kleitu cienītāja nespēju atraut acis no tām. Burvīgi!

Tieši neparastais aktieru sastāvs bija tas, kādēļ tik ļoti vēlējos redzēt šo izrādi. Ivars Auziņš bija savā līmenī, un ļoti pārliecinoši nospēlēja Džordža lomu. Tā padomājot, šī man šķiet visspēcīgākā loma, kādā esmu viņu līdz šim pēdējā laikā redzējusi. Manā atmiņā viņš bija palicis ar lomu izrādē „12. diena”, bet tagad arī ar Džordža lomu viņš man asociēsies. Andris Bulis mani bija jau pārsteidzis izrādē „Iemīlējās muļķis muļķītē”, un arī šoreiz viņš mani turpināja pārsteigt gan ar balss maiņu vajadzīgajā brīdī, gan ar žestiem, skatienu, izjūtot savu tēlu un pārliecinoši to nospēlējot. Elīnu Avotiņu redzēju pirmo reizi uz skatuves, iepriekš vien zinot par viņu no seriāla „Svešā seja”, kuram esmu dažas pirmās sērijas redzējusi. Viņai izdevās šī loma, un īpaši ticami viņa tika galā, spēlējot iereibušu meiteni. Dejošanas aina un brīdis, kad viņa augšā aiz sienas dzēra no pudeles – tās man vēl ilgi paliks atmiņā, apbrīnojot viņas talantu, tik ticami nospēlējot un iejūtoties tēlā. Vislielākais pārsteigums man bija par Agnesi Zeltiņu Martas lomā. Uz teātra skatuves biju viņu agrāk redzējusi tikai vienā izrādē – Gaļinas Poļiščukas „Ilgu tramvajā”, un toreiz līdz galam viņai nenoticēju, bet šoreiz šajā izrādē viņa mani aizskāra līdz sirds dziļumiem. Paldies režisoram, ka viņš galveno lomu uzticēja tieši Zeltiņai! Patīkami pārsteidza un ļāva noticēt! Aizrāva un radīja spēcīgas sajūtas – no kaitināšanas un riebuma (tieši Martas attieksme) līdz kamolam kaklā un līdzpārdzīvojumam izrādes beigās… Paldies Zeltiņai par to daļu, ko viņa ielika no sevis, lai šī loma būtu tieši tāda, kādu skatītāji šobrīd var redzēt! Īpaši spēcīga bija saspēle starp viņu un Auziņu. No tās enerģijas un atdeves, ar kādu viņi spēlēja, šķīda dzirksteles.

Izrāde, kas neļauj tā vienkārši aiziet mājās un „pārslēgties” uz kādu ikdienišķu nodarbi, bet liek domāt, un tieši tāpēc tā mani tik ļoti uzrunāja. Visa šī divu pieaugušo rotaļa, vienam otra un viesu pazemošana, dažādo stāstiņu stāstīšana – tas viss caur it kā smaidu par uz skatuves notiekošo skatītājos izrādes beigās radīja dziļu iekšēju satricinājumu… Asaras acīs bija ne tikai Martai, bet arī lielai daļai no skatītājiem, vai vismaz izgāja no zāles ar kamolu kaklā… Nezinu, vai bērns būtu šo pāri izglābuši, un diez vai viņi dzīvos ilgi un laimīgi pēc izrādes fināla, tomēr dziļi sirdī viņus vieno mīlestība… Izrāde rosina uz pārdomām, un tas ir būtiskākais.