Armands Kalniņš par izrādi “Atzīšanās” (22.03.2018.)

/foto: Daina Geidmane/

Sezonas sākumā, lasot Dailes teātra pirmizrāžu pieteikumus, informācija par šo iestudējumu nešķita vilinoša, kaut autori – dramaturģe J.Kļava un režisors D.Petrenko – jau vairākkārt radījuši darbus, kas ir intriģējuši un kļuvuši nozīmīgi manā skatītāja pieredzē. Taču iestudējums sagādāja patīkamu pārsteigumu.

Vispirms jāatzīmē, ka, nenoliedzot tradicionālo žanru (psiholoģiska drāma un komēdija „parastā”) tiesības pastāvēt (lai mainītos, protams), mani ilgstoši un arvien vairāk piesaista meklējumi citos virzienos. Savulaik, tālajos deviņdesmitajos, Dailes teātris (režisors A.Ozols u.c.) ļoti daudz darīja, lai pieradinātu Latvijas skatītājus pie absurda dramaturģijas u.c. savdabīgāka stila iestudējumiem (Bekets, Jonesko, Mrožeks…), diemžēl, ne vienmēr rodot atsaucību skatītājos. Kaut tieša pārmantojamība, salīdzinot ar šiem iestudējumiem, jaunajam darbam, visticamāk, nav, tomēr uzteicami, ka senākās iestrādes nu jau „jaunās skaņās” turpinās. Teksts ir gan ļoti asprātīgs, brīžiem – dauzonīgs, citviet – dramatiskāks, kopumā tiek adekvāti izspēlēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā skatītajām izrādēm, šoreiz skatītāji gandrīz nesmējās (vai iekšējā cenzūra, jo par „reliģijas”, „filosofijas” tematiku nedrīkst smieties?), kaut iemesli gan sīkiem spurdzieniem, gan izjustākiem smiekliem bija atliku likām. To gan kompensēja braši aplausi noslēgumā.

Šķiet, gan režijā, gan aktieru spēlē (būtiska šoreiz ir gan laba humora izpratne, kas piemīt Ģ.Ķesterim, J.Bartkevičam, A.Dīcim, gan dramatiskas „notis”, kas raksturīgas L.Ozoliņai un A.Dzērvei) uztaustīts kas būtisks, lai tradicionālo konfliktu starp atšķirīgo (ar daudziem trūkumiem un vājībām, bet to īpašo, kas ir pārāks par apkārtējo vidi) un ierasto (bieži vien – konservatīvo, bet nevis tādēļ, ka tā ir skaidri apzināta uzskatu sistēma, bet tāpēc, ka tā ir vieglāk dzīvot, kaut bieži vien – liekulīgāk vai skumjāk). Aurēlija Augustīna jautājumi citiem ir loģiski, tāpēc – nepatīkami apkārtējiem, jo liek aizdomāties par dzīvošanas patiesumu, vērtībām un daudz ko citu. Taču urdīt sevi – vai to gribas? Tā nu izcilnieks paliek „vientulīgāks gads pēc gada”, kaut viņa noliedzēji nekļūst laimīgāki (piem., viņa māte), būtībā – tikpat satricināti. Jo, kā jau anonīmajos atkarībniekos (izrādes motīvs) vērojams, ir atkarīgie (ja ar to saprotam neierobežotu vēlmi dzīvot atbilstoši principiem) un līdzatkarīgie (kurus nomoka tuvinieka/paziņas vēlme būt brīvam, par spīti vispārpieņemtajam). Nav iespējams no katra panākt paklausību, sadzīvošanu ar aplamu vidi. Tam būtu jāraisa pārdomas.

Pāreja no komiskā, ironiskā uz dramatisko, traģisko (un atpakaļ) prasa īpašu koncentrēšanos gan aktieriem, gan skatītājiem. Lai gan kopumā tas izdevās, kā jau katrai svaigai izrādei, tai ir iespējas attīstīties. Lai izrāde atrod skatītājus, kurus var uzrunāt būtiskākas idejas!