Armands Kalniņš par izrādi „Būt Kejai Gondai” (24.03.2018.)

Ņemot vērā to, ka vairākas Dž.Dž.Džilindžera izrādes nav pietiekami izprastas (piem., „Amerika”, kurā, „tautas vārdiem runājot”,- „kaut kas bija”, bet tas būtiskais, kādēļ režisors izrādi iestudēja, tomēr netika uztverts), šoreiz iestudējuma uztveres ”atslēgas” tēze tiek gan projicēta uz skatuves, gan publicēta programmiņā, turklāt izrādi ievada intervija ar rakstnieci, kas izskaidro viņas uzskatus un darba pamatideju. Tas attaisnojas, kaut var šķist pārāk tieši norādīts. Bet, ko darīt, ja atšķirīgus stilus, filosofiskus uzskatus u.t.t, joprojām uztveram ar grūtībām?

Izrāde veidota kā Holivudas „ziedu laiku” kino stilizācija (sižets, intriga, tēli), piem., var nedaudz saskatīt vieglu dažu filmu ietekmi (arī lugā), piem., „Saulrieta bulvāris” (http://www.imdb.com/title/tt0043014/). Tomēr tā nav vienkāršota ilustrācija, jo, piem., video paplašina tematiku (Kejas Gondas lomas?). Detalizētāk to droši vien analizēs kritiķi.

Lugu var uzskatīt par nedaudz shematisku - eņģelis, ļaunais gars vai aktrise, kura ir provocējošais ļauni labais katalizators, ierodas pie grūtību standartsituācijās nokļuvušajiem ļaudīm, liekot izšķirties par lēmumiem. Kopumā šie lēmumi, kurus pieņemam par savu dzīvi, parasti izrādās kompromisi, dažs - gļēvāks, cits – nodevīgāks. Vai būtu labāk, ja mēs rīkotos atbilstoši pašu definētajiem noteikumiem? Ja konformisms palīdz izdzīvot, ciktāl korekti to pārmest citiem (mest to „pirmo akmeni”)? Vai labāka ir socioloģijā u.c. pazīstamā deviācija (vienkāršoti – novirzes, atšķirīgais), ja tās pamatā ir uzskati vai vērtību orientācija, kas atšķiras no stereotipiem? Robežas šādām izvēlēm, protams, pastāv. Džonijs Mārtiņa Upenieka precīzajā tēlojumā, kā jau „autsaiders”, strikti vadās no saviem uzskatiem, taču vienlaikus tas liek uzdot jautājumu – vai tā būtu jārīkojas?

Šāda stila iestudējumos nevajadzētu prasīt smalkas psiholoģiska rakstura „mežģīnes”, jo no dīvām taču neprasām rīcības skaidrojumu, viņām jāapbur ar tēlu, noslēpumainību, atšķirīgumu no parastuma. Ja to pieņem, tad Rēzija Kalniņa ir pilnībā pārliecinoša, dominējoša, sadzīviski nesaprotama. Nepārliecināja 2.cēliena pēdējā aina – skumja ironija par bohēmu/uzdzīvi? Māksliniekam tāda var garlaikot, bet norises pārāk ieilga, mana iesaiste atslāba. Īstajā dzīvē, saprotams, var būt rēna uzdzīve, kurā tās galvenā persona viesus ne īpaši interesē.

Lai gan no izrādes drīz pēc sākuma visai skaļi aizgāja neliela skatītāju grupa, noslēgumā šķita, ka izrāde ir tikusi pieņemta, iespējams, dažādus skatītājus uzrunājis kas cits. Var iestudējumu uzskatīt par izklaidi, var – par tādu, kas rosina pārdomāt ko būtisku savā dzīvē.

Foto: Daina Geidmane

____________________________________________________________

***

Tas, ka paplašinās skatītāju iespējas iesaistīties izrāžu vērtēšanā, ir būtiski un, cerams,- perspektīvi. Vienmēr daļa skatītāju ir vēlējušies izteikties, vairāk nekā par tradicionāli pausto: „varēja pasmieties” vai „…” (te varam iedomāties ko pieklājīgāku vai raupjāku). Skatītāju vērtējumu lomas palielināšanās saistāma ne tikai ar sociālo tīklu ietekmi, bet arī ar demokrātijas uzturēšanu”, kā Timotijs Snaiders „Par tirāniju” liek saprast: ja ikdienā demokrātiju neveicinām, tā var zust, tāpēc, piem., uzskatu plurālisms, viena „pareizā viedokļa apšaubīšana ir tik principiāli svarīga, arī teātra procesus vērtējot. Nevaram taču būt vispārdemokrātiski citās izpausmēs, bet autoritāri – „pareizā” kritikas viedokļa uzstājībā. Katram ir sava vieta: profesionālajiem kritiķiem – izrādes vispusīgu, iejūtīgu recenziju sagatavošanā, ļaujot māksliniekiem saprast to, vai viņu iecere ir adekvāti īstenojusies, bet neuzspiežot savu viedokli – kā izrādes jāiestudē, savukārt, skatītājiem vērtētājiem (izrādes taču rada viņiem) – sniedzot atgriezenisko saikni režisoriem un aktieriem par to, kā iestudējums uztverts. Tātad domai par vērtētāju konkurenci un to, kas ir/nav „pareizi” saprotams, nevajadzētu būt.