Marko Rass par izrādi “Granātu krāsas aproce” (14.03.2018)

“Granātu krāsas aproce” ir izrāde par sarežģītu, bet ārkārtīgi stipru mīlu. Par mīlu, kas stāv pāri visam, par mīlu, kas spēj būt vienīgā dzīves jēga. Tā ir par mīlu, kas atnāk reizi tūkstoš gados. Vai nu tu to spēj atpazīt un paņemt sev, kad tā šķērso tavas dzīves ceļu, vai arī tā nepamanīta aiziet garām. Ir reizes, kad šādu mīlu nākas atpazīt tikai tad, kad tā jau aiztraukusies garām vairs nesasniedzama.

Aleksandrs Kuprins stāstā “Granātu aproce”, pēc kura motīviem tapusi izrāde, caur ģenerāļa Jakova Mihailoviča Anosova teikto raksta: “Mīlai jābūt traģēdijai. Lielākajam noslēpumam pasaulē! Nekādas dzīves ērtības, nekādi aprēķini un kompromisi tai nedrīkst pieskarties.”

Šodien, kad pāru attiecībās iezogas tik daudz un dažādi blakus esoši katalizatori, kas spēj viegli nopostīt jebkuras kopdzīves idilli, kad bieži vien rutīna un pārlieku liela nodošanās darbam ņem virsroku un mīlestība paliek otrajā plānā kā pašsaprotama parādība, šī izrāde noteikti spēj atvērt acis vienam otram, lai saprastu, ka dzīve ir īsa un tā notiek tikai vienu reizi, un tā ir par īsu, lai šķiestu laiku ērtības vai pieraduma dēļ. Jebkurš cilvēks, īpaši sievietes un arī skarbie, neievainojamie vīrieši, kuri itkā neko nejūt, ilgojas vai vismaz sapņo pēc tik stipras mīlas, kādu izdzīvo Alda Siliņa atveidotais Georgijs Stepanovičs Želtkovs. Bet vai tā ir reāla? Atbildi uz šo jautājumu būtu jārod katram skatītājam pašam sevī.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”

Īpaši gribētos izcelt Alda Siliņa sniegumu. Biju patīkami pārsteigts viņu redzēt šādā veidolā, jo ierasts viņu skatīt kādās epizodiskās lomās vai tēlojot galma ākstu. Šeit Siliņš sevi parāda pavisam citā līmenī. Viņš tiešām liek noticēt Želtkova jūtām gan balss tembrā un runas manierē, gan acu mirdzumā, skatienā, kustībā. Jau pirmizrādē viņš spēlēja uz īstajām dvēseles stīgām, bet tagad, kad izrāde dzīvo jau teju divus gadus, domāju, Želtkova - Siliņa vēstuļmonologu ietekmē vienaldzīgs zālē pavisam noteikti nepaliks neviens skatītājs. Savukārt Artūrs Skrastiņš šoreiz ir atkāpies otrajā plānā un arī tur viņš spēj būt izcils.

Noteikti gribētos pieminēt arī Mārtiņa Vilkārša veidoto scenogrāfiju, kas ir pavisam reāla, viegla, pat mājīga, bet tai pat laikā skatuves fonā esošā Viktora Borisova-Musatova gleznas “Pavasaris” reprodukcija piešķir dziļumu un brīžam pat spēj aizvest fantāziju pasaulē.

Izrādē dzīvajā izpildījumā tiek spēlētas klavieres, un to dara Ilzes Dzenītes atveidotā Ženija Reitere. Klavierspēle bagātīgi papildina kopējo izrādes noskaņu, tomēr Dzenītei atrodoties tik lielisku aktieru ansamblī un spēlējot lomu, ir manāms, ka viņa nav aktrise ikdienā. Bet šajā gadījumā klavierspēle atsver visu.

Par sižetu nerakstu ar nodomu, tādējādi neatņemot skatītājam pirmreizīgumu, skatoties izrādi.

Bet ir arī viena slikta ziņa. Teātra repertuārā pie 5. maija izrādes stāv rakstīts “Pēdējā izrāde!”. Ņemiet ciet, kamēr ir un izdzīvojiet šo stāstu.