Diāna Auziņa par izrādes „Būt Kejai Gondai” ģenerālmēģinājumu (22.03.3018.)

Dziļi personiska izrāde. Ejot uz to, biju izlasījusi Dailes teātra mājas lapā pieejamo izrādes aprakstu, taču prātā paturēju tikai vārdus – Rēzija Kalniņa un Dž.Dž.Džilindžers. Sižetiski – par kinozvaigzni, pielūdzējiem, ideāliem un sapņiem. Vairāk neko arī nevajadzēja zināt, jo jautājumus un atbildes uz tiem saredzēju un sadzirdēju 3 stundu 10 minūšu garajā uzvedumā. Pārsteidzoši laba, gaumīga, skaista un ļoti baudāma izrāde.

Kad atvērās priekškars, pirmo pamanīju lielo plakātu ar Rēzijas tuvplānu, zem kura rakstīts – AIZLIEGTĀ SAJŪSMA. Patiesībā šos divus vārdus varētu likt kā izrādes raksturojošos elementus.

Izjutu nebeidzamu sajūsmu par Rēziju izrādes galvenajā lomā – aktrise ir tik noslēpumaina un apburoša kā dīva, ēteriski maiga un pat trausla, taču vienlaikus – stipra, jo tas spēks, kas visas izrādes laikā bija jaušams viņas kustībās, skatienā un iekšējā pārliecībā, neradīja šaubas, ka „viņa ir visas pasaules sapnis, viņu dievina miljoni, viņa ir gandrīz reliģija.” Tieši tādēļ spēju sasaistīt sevi ar Kejas Gondas talanta pielūdzējiem – tādu zvaigzni nav iespējams nepielūgt. Pavisam lieliski, ja šī zvaigzne un tās pielūgsme dara konkrēto pielūdzēju labāku – atvērtāku savā sirdī, dzirdīgākām ausīm un redzīgākām acīm, tādu, lai ar katru nodzīvoto dienu iedvesmotu kļūt, iespējams, par sevis labāku versiju, kāds bija vakar.

Tieši tāpēc atgriežos pie vārdu salikuma – Aizliegtā sajūsma. Izrāde pierādīja, ka ne vienmēr un ne visiem šī kinozvaigznes pielūgsme ir tik vēlama / vajadzīga un pat galu galā var tikt nodēvēta par aizliegtu, jo tās ietekmē tiek pastrādātas lietas, bez kurām varētu iztikt… Taču izrāde apliecināja arī to, ka šī nav vienvirziena kustība – katram no mums var būt savi elki, savas zvaigznes, savi ideāli, kurus pielūgt, kuriem sekot vai pēc kuriem tiekties kādā noteiktā dzīves posmā, taču arī šīm zvaigznēm ir vajadzīgi pielūdzēji, jo tikai ar šo savstarpējo enerģijas apmaiņu mēs visi spējam dzīvot. Kad Kejai Gondai enerģijas baterijas bija tukšas, viņa devās satikt savus fanus… ne tik daudz tā iemesla dēļ, ko Rēzijas Kalniņas varone minēja, bet gan tāpēc, lai vienkārši papildinātu savus enerģijas krājumus un lai varētu atkal turpināt dzīvot un aizraut skatītāju miljonus, raisot pret sevi mīlestību un apbrīnu. Jo to miljonu apziņā Keja Gonda ir tas ideāls, kas skatītāju dvēseles paceļ spārnos, kas spēj sniegt to, ko neviena cita lieta pasaulē to nespēj.  Tieši tādēļ izrādes fināls – negaidīts un pārsteidzošs.

Man patika, ka izrāde ļāva ne tik virspusēji aplūkot zvaigžņu attiecības ar saviem pielūdzējiem, bet pats galvenais – lika domāt, kas tad ir ideāls katra skatītāja apziņā. Ideāls darbs, ideāls laulātais draugs, ideāla dzīve vai varbūt ideāla pasaule? Un kas ir sapnis vai mērķis, kura dēļ Tu esi gatavs nodot savus ideālus? Izrādē Arta Robežnieka Čaka Finka un Dārtas Danevičas Fannijas Finkas tēlotie varoņi skaudri atklāja, kāda ir viņu ideāla cena un ko viņi ir spējīgi upurēt tās labā…

Mēs visi vienmēr tiecamies pēc kādas iedomātas pilnības savā dzīvē (pēc ideāluma!) un vienlīdz sāpīgi ir piedzīvot brīžus, kad tiek nolaistas rokas bezspēcībā, nesaredzot iespēju savu sapni vai mērķi piepildīt / sasniegt vai tieši pretēji – kad tiek samaksāta pārāk augsta cena, lai sasniegtu šķietamo ideālu, cerībā, ka tas beidzot darīs laimīgu. Aizkustinoša šķita Daiņa Gaideļa varoņa Dvaita Lenglija satikšanās ar Rēzijas Kalniņas Keju Gondu – mirklis, kas pierādīja, ka ir nepieciešama patiesi vīrišķīga drosme nebaidīties sastapt savu ideālu.

Konfrontācija starp šo vārdu spēli – ideāls, kas jāsasniedz, un ideāls, kas nogalina sapni, ļāva man ar neatslābstošu interesi visu izrādes laiku sekot uz skatuves notiekošajam.  

Jau iepriekš vairākkārt pieminēju Rēziju Kalniņu – šajā galvenās varones Kejas Gondas lomā nespēju iedomāties nevienu citu aktrisi. Rēzija ir izcila un īsta un tik atbilstoša šajā izrādē. Taču negribu atstāt novārtā arī pārējos aktierus. To bija daudz un viss aktieru ansamblis, manuprāt, bija labi gatavojies. Interesants šķita risinājums vairākiem aktieriem piedāvāt iejušanos vairākos atšķirīgos tēlos un es uzskatu, ka viņi ar to lieliski tika galā!

Ļoti sajūsmināja Kristiana Brektes rūpīgi pārdomātā scenogrāfija un Arta Dzērves veidotās ģeniālās videoprojekcijas, jo pirms katras ainas (pirms katras Kejas Gondas tikšanās ar kādu savu pielūdzēju) tika nolasīta šī pielūdzēja vēstule un tās lasīšanas laikā skatītājiem bija iespēja sekot līdzi uz ekrāna notiekošajam. Ja video fragments tika vērots rūpīgi, tā atstātās metaforiskās zīmes varēja ļoti viegli nolasīt, kad konkrētā aina tika nospēlēta ar aktieriem uz skatuves.

Katjas Šehurinas gatavotie tērpi ir kā ķirsītis putojošā šampanieša glāzē – pasakaini skaisti, burvīgi un saskaņoti. Īpašs prieks bija vērot Rēziju viņas melnajā mežģīņu kleitā – tik sievišķīgi graciozu un elegantu.

Annas Ķirses mūzika radīja atbilstošu noskaņu – tā noteikti nebija ne pārcukuroti salda, ne mežonīgi drūma.

„Būt Kejai Gondai” – būt vai nebūt, tāds ir jautājums? Noteikti būt! Iesaku noskatīties ikvienam, kas vēl joprojām tiecas pēc saviem ideāliem.