Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Būt Kejai Gondai” (25.03.2018.)

Ļoti gaidīju šo izrādi gan aktieru sastāva dēļ, gan mājaslapā pieejamā apraksta dēļ, bet pat nenojautu, ka tā atstās uz mani ārkārtīgi spēcīgu iespaidu. Nebiju ko tādu gaidījusi. Patīkami pārsteidza, ka Džilindžers izvēlējies iestudēt  tik dziļu un eksistenciālu darbu. Jau vairākas dienas domāju par izrādi un meklēju atbildes…

/Foto: Daina Geidmane/

Iespaidīga un spilgta Kristiana Brektes scenogrāfija jau kopš izrādes sākuma -  vizuāli ļoti ar acīm kāri baudīju zaļos aizkarus un lielo foto, atmiņā spilgti palika uzraksts AIZLIEGTĀ SAJŪSMA. Tik skaisti Katjas Šehurinas radītie kostīmi (it īpaši patika Kejas Gondas mežģīņu kleita), spēcīgi Arta Dzērves radītie video, kas bija kā lieliska pāreja starp ainām (elpa aizrāvās no Rēzijas tuvplāniem), Annas Ķirses mūzika papildināja noskaņu, un Marka Litvjakova radītās fotogrāfijas tik ļoti piesaistīja, ka bija grūti atraut acis. Un noteikti vēlos izcelt aktieru saspēli, kas bija ārkārtīgi baudāma, brīžiem pat patīkami pārsteidzoša un negaidīti laba. Piemēram, mani pārsteidza Leldes Dreimanes un Alda Siliņa saspēle. Tajā bija tik dzīvas emocijas, kas ļoti iespiedās atmiņā. Patīkami pārsteidza mani arī Ērika Eglija Saijersas lomā, un arī Anete Krasovska un Ieva Florence lieliski iejutās savos tēlos un pārliecinoši saspēlējās ar partneriem. No aktieriem vēl man savos tēlos ļoti patika Gints Grāvelis un Mārtiņš Upenieks. Ļoti patika viņu saspēle ar Rēziju. Izbaudīju katru šo ainu. Ļoti spēcīgi dialogi, kas rosina domāt par to, kāpēc mēs dzīvojam.

Mēs nododam savus ideālus un nogalinām savus sapņus. Mēs sapņojam, kā mums vajadzētu dzīvot, bet neko nedarām, lai īstenotu šos sapņus. Un, ja mēs sastopam savus ideālus, tad mēs tos pat neatpazīstam, jo mums šķita, ka tiem bija jābūt citādākiem. Neesam gatavi savus ideālus sastapt, neesam gatavi uz rīcību, ja tā tiek prasīta…

It kā stāsts par slavenas kinozvaizgnes vientulību un egoismu, kura dodas pie saviem pielūdzējiem, lūdzot vienu nakti viņu paslēpt no policijas. Brīnišķīgi izdomāts izrādē, kā katru šī pielūdzēja vēstuli atklāt skatītājiem. Viņa vēlas noskaidrot, kādēļ visa pasaule viņu tik ļoti pielūdz un kas viņā ir tāds īpašs. Būtībā izrāde ir par jautājumiem un atbildēm, par dzīves jēgas meklēšanu, par izaicināšanu… Keja Gonda egoistiski izaicina savus pielūdzējus, bet, aizdomājoties dziļāk, var teikt, ka viņa izaicina arī Dievu. Vērīgākie skatītāji pamanīs, cik daudz simbolu izrādē ir saskatāmi saistībā ar Dievu, Jēzu, ar Krustā sišanu, ar ciparu 12… Jo vairāk es domāju par šo izrādi un saskatu šos simbolus, jo spēcīgāk tā mani uzrunā. Un aina, kurā Mārtiņa Upenieka Džonijs upurējas sava ideāla dēļ, izsakot vārdus par sevi kā absolūti laimīgu cilvēku, ir visspēcīgākā visā izrādē, kas liek asarām saskriet acīs.

Nevaru iedomāties nevienu citu piemērotāku aktrisi kā Rēziju Kalniņu spilgtajā, apbrīnas un sajūsmas vērtajā Kejas Gondas lomā. Meistarīgi, pārliecinoši un apbrīnojami viņa tiek ar to galā, un rada sajūsmu skatītājiem gan vizuāli ar savu skaistumu un eleganto mežģīņu kleitu, gan ar savu dīvas cienīgo noslēpumainību, nedaudz izteikto tekstu, bet kur katram izteiktajam vārdam bija būtiska nozīme. Lugu var sasaistīt ar viņu pašu, tādēļ manās acīs šī loma viņai vēl īpašāk šķiet piemērota. Grūti spriest par režiju, jo es izrādes vērtēju pēc emocijām, ko tās man sniedz, bet varu droši teikt, ka, manuprāt, būtiska nozīme bijusi Rēzijas spējām režijā, lai Kejas Gondas loma būtu izdevusies tieši tāda, kādu to varam redzēt. Viņa ir atradusi sevī to Kejas Gondas noslēpumu un veiksmīgi aiznesusi vēstījumu līdz tiem skatītājiem, kas vēlas iedziļināties un domāt, ļaujot katram skatītājam saskatīt tieši viņam vistuvāko apzīmējumu, kas ir šis viņas tēls. Šī, manuprāt, ir viena no labākajām Rēzijas lomām, kādā viņu esmu pēdējā laikā redzējusi. Un tā dziesma pirms fināla man bija kā ķirsītis saldajam ēdienam, izbaudot Rēzijas burvīgo balss tembru. Īpaši spilgti atmiņā iespiedās dziesmas teksta fragments un vārdi, ko viņa finālā izteica. Ja tu meklēsi atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, tu vienmēr zaudēsi…

Ja man jāmin kaut kas no tā, kas nepatika, tad tie bija daži video – nespēju izbaudīt tos ar šūpolēm un lellēm. Aizvēru acis un gaidīju, kad beigsies šie video. Tāpat mani neuzrunāja aina ar dūmiem un ballītes atmosfēru – pārāk džilindžeriski. Vienīgais prieks šajā ainā bija par Leldes Dreimanes izpildījumu, klausoties viņas balsī, un par emocionālo saspēli starp Daini Gaideli un Ievu Florenci, un pēc tam starp Daini un Rēziju.

Paldies aktieriem un visai izrādes komandai par to, ko kopā esat radījuši! Man tik ļoti patīk izrādes, kas nelaiž vaļā un liek domāt par to vēl vairākas dienas! Šī izrāde joprojām tur mani savā varā, atklāj ko jaunu, liek salīdzināt ar savu pieredzi…