Par elkiem

Anna Marta Nordmane par izrādi “Būt Kejai Gondai” (24.03.2018.)

Līdz ar priekškara pacelšanos pārņēma sajūta, ka skatos kaut ko pilnīgi svaigu, citādu no ierastā. Scenogrāfija neļāva nodurt acis, un šķietamais detektīvstāsts uzrunāja momentā – slavenā, kaprīzā aktrise ir pazudusi un iespējams pastrādājusi ko briesmīgu (nevēlos atklāt visas sižeta detaļas, lai potenciālajam skatītājam saglabājas intriga). Biju uzrunāta.

Lai arī mistērijas motīvi saglabājās visu izrādi, drīz vien sapratu, ka ne jau par viena jautājuma izmeklēšanu ir stāsts. Te varēja skatīties no divām pusēm: no Kejas Gondas – slavenas aktrises – kura apmeklēja savu fanus, lai redzētu kā viņu vēstulēs izklāstītā apbrīna izpaudīsies dzīvē un uz ko viņi būs gatavi sava elka dēļ, un no aktrises pielūdzēju puses, kuri parastā naktī tika pārsteigti ar sava pielūgsmes objekta klātbūtni. Šo tikšanos scenāriji bija cits no cita atšķirīgi, kas ļāva aktieriem izrādē iejusties vairākās lomās.

Izrāde neizdarīja pilnīgi neko, lai liktu man vilties, tomēr neliela aprautības sajūta beigās piezagās. Šoreiz gan vainošu pati sevi, jo izrādes gaita man lika sacerēties uz kaut ko grandiozu, uz lielo atklāsmi, emocijām un mācību, tomēr tā scenārijā nebija paredzēts. Tas nav detektīvs un par tādu arī neuzdodas, tomēr, ņemot vērā, ka es pirms izrādes nebojāju sev baudu, izlasot sižetu un tad mēģinot to saskatīt, tad pirmā sajūta bija, ka tam jābūt detektīvam ar vainīgā atrašanu. Skatītājam rādīja dažādu cilvēku kontrastu starp viņa elku un viņa ideju par šo elku, kas bija interesanti un parādīja ļaužu patiesās sejas. Attiecībā uz pašu Gondu neizjutu līdzpārdzīvojumu. Uzskatu, ka man kā parastam cilvēkam, nav iespējams saprast šo slavas un apbrīnas kāri, kas lika nakts vidū apciemot pielūdzējus alkās sajust viņu mīlestību.

Tomēr, ai, kā es iesaku iet un izbaudīt krāšņo scenogrāfiju un tērpus!! Tas bija fantastiski! Ar katru priekškara pacelšanos skatītājs tika ievest jaunā pasaulē, kurā varēja mitināties tikai tās ainas tēli. Absolūti neviens iekārtojums (un tādu bija pietiekami) nenobālēja uz iepriekšējo fona. Tas bija tik iespaidīgi un atmiņā paliekoši, ka apmeklēju Dailes teātra mājas lapu un skatījos, kas šos brīnumu radīja. Tad nu, lūk, bravo scenogrāfam Kristianam Brektem un kostīmu māksliniecei Katjai Šehurinai!

Arī aktieru kokteilis izrādē bija patīkams. Rēzijas Kalniņas dabiskajam šarmam Kejas Gondas atveidošana padevās brīnišķīgi, un šoreiz īpaši pārsteidza G.Grāvelis un A.Krasovska.

Kopā šī bija skaista un izdevusies izrāde. Paliku ar sajūtu, ka Būt Kejai Gondai ir būt vienai un nesaprastai.

Šis, protams, ir tikai mans viedoklis, tādēļ ejiet, baudiet, vērtējiet un meklējiet atbildi uz jautājumu, ko, jūsuprāt, nozīmē Būt Kejai Gondai!