Diāna Auziņa par izrādi “Doriana Greja Portrets” (27.03.2018.)
„Vienīgais veids, kā atbrīvoties no kārdinājuma, ir pakļauties tam.”

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/
Ne velti tieši šo Oskara Vailda citātu izvēlējos likt kā pirmo savā atsauksmē, jo galvenais varonis, diemžēl, neizturēja pārbaudījumu ar kārdinājumu.
Kas tad īsti ir kārdinājums šajā izrādē? Un vai tam vajadzētu pakļauties? Vai patiešām kārdinājuma pēcgarša būs tik laba, lai pateiktu, ka pats kārdinājums bija tā vērts?! Kārdinājumam cilvēki mēdz pakļauties, lai iegūtu sev kādu jaunu pieredzi vai jaunas izjūtas un lai varbūt saprastu, kas īsti viņiem ir vajadzīgs. Kārdinājums var nākt mūsu dzīvē kā izaicinājums vai arī kā mūsu iekšējā spēka pārbaude. Skaisti, ja kārdinājums ir bijis tā vērts, bet visbiežāk pakļaušanās šādam pēkšņam kārdinājumam nesniedz cilvēka būtībai dziļāku gandarījumu, tik vien kā rūgtas mieles un atmiņas…
Izcils Oskara Vailda ideju – literārā šedevra “Doriana Greja portrets” – atspoguļojums uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves režisores Lauras Grozas-Ķiberes interpretācijā.
Smalka, nopietna, pārdomu pilna un gandrīz vai eksistenciāla izrāde, kas atstāj ļoti spēcīgu pēcgaršu. Teicama aktierspēle, sevišķi Daiņa Grūbes (skaistais jauneklis Dorians Grejs), Intara Rešetina (talantīgais mākslinieks Bazils Holvards) un Jura Žagara (ciniskais lords Henrijs Votons) savstarpējā izpildījumā. Cik maigs un uzmanīgs D. Grūbes Dorians izrādes sākumā bija saskarsmē ar I. Rešetina Bazilu, tik augstprātīgs kļuva, iepazīstoties ar J. Žagara Henriju. Ir tādi kaitinoši un paštaisni cilvēki, kuri maina Tevi un Tavus pasaules uzskatus līdz pašiem pamatiem, jo burtiski suģestē ar savas personības spēku un Tu, nespējot tam pretoties, vienkārši seko viņiem. Tieši tādām acīm skatījos uz J. Žagara un D. Grūbes saspēli – filigrāni trausli Dorians no nevainīga jaunekļa lorda Henrija ietekmē pārvērtās par dzīves “apbružātu” vīrieti, klausot pēdējā izteiktajai domai: “Tev pieder pasaule!”, neaizmirstot, ka šī “piederība” saglabāsies vien pāris gadus – kamēr Dorians vēl būs jauns un skaists, bez grumbām, iekritušiem vaigiem un citām vecuma pazīmēm, tādēļ metās uzdzīvē, daudz nedomādams.
Arī pārējie aktieri labi iejutās savos tēlos, taču viņu lomas bija mazākas, līdz ar to – ne tik spilgti atmiņā paliekošas. Perfekta Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, kas lieliski piepildīja visu skatuves telpu. Ar sajūsmu raudzījos uz Katrīnas Pasternakas veidotajiem tērpiem.
Aizkustinoši bija vērot baleta priekšnesumu Elzas Leimanes (Sibilla Veina) un Andra Pudāna (Romeo) izpildījumā. Sākumā, kad E. Leimane ierunājās, viņas balss, salīdzinot ar profesionāliem aktieriem, skanēja klusi un nedroši, taču pārējās ainās baletdejotāja jau bija atvērusies un viņas aktierspēle bija pat ļoti baudāma.
Izrāde aplūko vairākas tēmas – skaistumu un jaunību, nenovēršamo novecošanu, draugu attiecības un mīlestību, baudas un nemitīgas izpriecas, grēku un sirdsapziņu.
Manuprāt, izrādes vadmotīvs ir dzīšanās pēc ideālā, perfektā, atainojot arī sekas, kādas tam visam gaidāmas. Visbiežāk cilvēks dzenas pēc tā, ko ir tikai iedomājies savā galvā par ideālu. Patiesībā tas, pēc kā cilvēks dzenas, saēd viņu no iekšienes, iztukšojot dvēseli. Ikviens vēlas izrādīties un apliecināties citiem, ka ir labāks par pārējiem, jo viņš vienīgais ir spējīgs sasniegt savu mērķi, iegūstot to, pēc kā tik ļoti ilgojas – savu uzstādīto ideālu, to, kas šķietami varētu viņu darīt laimīgu. Šeit vietā citēt mūžam aktuālo O. Vaildu: “Ir divas traģēdijas dzīvē: nedabūt to, ko gribi, vai arī pēkšņi to dabūt.” Un tādēļ ikvienai saprātīgai un sevi mīlošai būtnei neatliek nekas cits kā… nomākt ilgas pēc neiespējamā.
Tev var būt miljoniem draugu un daudz naudas, bet īstenībā esi viens. Doriana Greja traģēdija bija tajā, ka viņš to visu apzinājās, bet nevēlējās pieņemt realitāti. Tieši tāpēc viņš tik izmisīgi turējās pie sava skaistā portreta – lai varētu turpināt dzīvot savās iedomās. Jāatzīst, ka Dorianu bija pārņēmusi patmīla, kas kļuva ļoti destruktīva (mīli sevi, līdz sāc ienīst!), iznīcinot visu savā ceļā, kā pirmo, protams, pašu Dorianu…