Dace Lauska par izrādi “Jeruzaleme” (28.03.2018.)

Gatavojoties šīs izrādes apmeklējumam, lasītās atsauksmes neviesa man cerības uz ļoti baudāmu izrādi. Nedomāju, ka uz vairuma noraidošo atsauksmju, man veidosies pretējs viedoklis. Nedaudz bažīga un tik pat daudz skeptiska devos uz izrādi. Tomēr izrāde jau sākotnēji izsauca patiesu interesi. Tiesa, pagāja zināms laika sprīdis, lai aptvertu, ka burziņu uz skatuves rada padsmitnieki, nevis bērnišķīgi pieaugušie. Priecēja ka, ka izrāde arī otrajā cēlienā attīstījās un fināla kulminācija neatstāja šaubas par liktenīgo iznākumu.

Es teiktu, ka šis ir stāsts par laimīgās zemes meklējumiem vai drīzāk laimīgās dzīves meklējumiem. Gribam būt saprasti un pieņemti, apzināti vai neapzināti vēlamies piepildīt savu dzīvi. Vai mums pietiek tam spēka? Ja mēs neesam iekšēji tie stiprie cilvēki, tad kā mums saņemties uz to? Kādi apstākļi, kādi cilvēki, kādi notikumi varētu pagriezt to dzīvi tā, lai autsaideri tajā iekļautos?

/Foto: Mārtiņš Vilkārsis/

Izrādes finālā Džonijs piesauc savu romu asinis un tas visu izrādi pēkšņi iekrāso citādu. Vai man patīk jaunais krāsojums? Drīzāk jau ne, jo tas neuzliek punktiņu uz i, jo tāds neprasās. Viss ir skaidrs. Vai teksts ir lugas oriģinālā – šaubos. Drīzāk jau ne. Nesaku, ka nevarētu būt atkāpes no autordarba, tomēr gribu saprast tam pamatojumu. Vēl nerodu sevī atbildi uz jautājumu – kādēļ Troja tēlam izvēlēts Raivis Vidzis? Troja loma man ir skaidra. Trojs pats savulaik dzīvojies šajā vidē un vairāk vai mazāk izkārpījies no tās un tagad nicina Džoniju par tā nespēju tikt no tās ārā. Bet tikpat labi Trojs vienkārši ir ļauns, ko varētu apstiprināt degzīme Džonija pierē. Kāda ir bijusi režisores doma, pieaicinot šai lomai Vidzi, nevis izvēloties profesionālu aktieri ?

Batervērta drāma ir lielisks darbs. Varbūt man, latvietei, ne līdz galam izprotams un vizualizējams, jo Stonhedža ir plašāk zināmā ģeogrāfiskā vieta Anglijas kartē. Turpretī spēka dzīslas robežas pēc izrādes pat nav atkārtojamas un no tā secinu, ka kāds fragments palicis man slēpts un to varētu skaidrot tikai īstens anglis. Nojaušu, ka ne tikai šo vienīgo. Tomēr domāju, ka arī palaižot garām līdzīgas smalkās nianses, izrāde ir interesanta un pārdomas rosinoša. No savas pārliecības, ka laimīgā zeme ir mūsos pašos, neatkāpjos.