Dace Lauska par izrādi “Atzīšanās” Dailes teātrī (03.04.2018.)

/Foto: Daina Geidmane/

Apzināti nelasīju ne par svēto Augustīnu, ne viņa “Atzīšanos”, lai arī šis darbs ir pieejams latviešu valodā. Gribēju redzēt vai cilvēks parastais var aiziet uz izrādi un atrast to baudāmu un saprotamu.

Šobrīd ir laiks, un tas arvien pastiprinās, ka skatītājam ir jākļūst arvien gudrākam un gudrākam. Ja esi sapratis izrādi, tad mājas darbs ir izpildīts. Ja ne, tad pats vainīgs, jo neesi mājas darbu pildījis. Atkarībā no darba – jāpalasa par lugas autora daiļradi, jāizlasa vai jāpārlasa lugas sižets, galu galā arī kaut kas par režisoru, lai saprastu kādā virzienā vējš pūtīs. Nav viegli būt skatītājam.

Tomēr šeit nav stāsts par Augustīnu. Stāsts ir par mums pašiem. Par mūsu bailēm, šaubām, alkām, meklējumiem. Par savstarpējām attiecībām, kas mūs vājina vai spēcina. Reizēm šīs emocijas ir tik izteiktas, stipras un traucējošas. Gan mums pašiem, gan apkārtējiem.

Izrāde veidota neierasti, it kā ļaujot vaļu aktieru improvizācijai. Lugā savijas gan tagadne, gan pagātne, ļaujot skatītājam tvert ainas un pielāgot tās puzzles pareizajos laukumiņos.

Daudzus gadus nespēju novērtēt Ģirta Ķestera aktierdotības, bet šajā sezonā esmu viņu atklājusi un izbaudu spēli katrā izrādē. Arī šajā. Lielisks. Aija Dzērve – izjusta un sievišķīga. Lilita Ozoliņa – īsta savā pārliecībā. Juris Bartkevičš – pārliecinošs. Arturs Dīcis – saturīgs.

Izrāde gan neatspoguļo to, kāpēc Augustīns no “nepareizā” nolemj kļūt par “pareizo”, tāpēc galvenais jautājums paliek neatbildēts. Laikam jau no mājas darbiem neizšmaukt.