Izrāde par humoru un patiesību ikdienā

Aiga Bernsone par izrādi “ART” (31.03.2018.)

Izcili pavadīts sestdienas vakars. Viegls humors, spēcīgi aktieri, samtaina balss un maza deva ironijas par mūsu pārsātināto pasauli. Šī bija tā reizi, kad teātris bija kā ļaušanās baudāmam procesam nevis izrādes kā no manis attālināts process mēģinājums to notvert.  

Aktieri. Tas ir 50% no izrādes. Kad uz skatuves uznāk 3 spēcīgi kungi, kuriem teātris nav profesija vai darbs, bet gan dzīve, Tu bez ierunas ļaujies viņu spēlei. Katrs no kungiem ar savu raksturu, šarmu un personību padara skatuvi, ko gribas saukt par dzīvi, pilnīgu. Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars un Ģirts Ķesteris – katrs iemieso prototipu, kas sastopams ikvienā draugu grupā, tā ļaujot skatītājam kļūt par daļu no izrādes, jo piederība man jāmeklē, tā pati Tevi atrod, atdzīvojoties skatuvei.

Liekas viņi uzkāpa uz skatuves un dzīvoja šo mirkli ap gleznu, sieviešu problēmām un sevis meklējumiem draudzībā. Ja man kāds jautātu, es nešauboties teiktu – jā, tie bija viņi nevis teātris.  

Un scenogrāfiju, ko man nekaunīgi gribas likt zem viena izcila vārda - Marija Naumova, es nemanīju, to sakot ar vislielāko cieņu. Tā mani ietērpa savus pinekļos, man pašai nemanot, ka esmu Francijas ieskauta. Sievietes kā tēla esamības ar izsmalcinātajiem tērpiem, ekstravaganto raksturu un neatvairāmo balsi liekas aizpilda skatuvi un skatītāju aiznes Francijas šarma vilinājumā, nekautrējoties valdzināt.

Kungu spēks un sievietes šarms rada izcilu balansu visu izrādes laiku, ļaujot man kā skatītājam pazust emocijās, pārdomās, smieklos un pašā mirkļa baudīšanā. Šī izrāde ir dzīva.

Saturs. Otri 50% no izrādes. Liekas gandrīz katra izrādes un tās režisors tiecas radīt dziļo, pārsātināto un jēgpilno saturu, lai liktu domāt par dzīves jēgu, vērtībām, utt. Lieliski, vajadzīgi un svarīgi, bet ne vienmēr. Reizēm gribas aiziet uz teātrī un vienkārši baudīt to kā procesu. Ļauties visiem zināmām, bet ne skaļi pateiktām situācijām no ikdienas un paša dzīves.

ART ir vienkārša šī vārda labākajā nozīmē. Šī ir iespēja mazliet paskatīties uz pārspīlēto un samāksloto dzīvi no malas, kurā mēs katrs cenšamies sev atrast pozīciju sabiedrībā vai piederība noteiktai subkultūrai. Bieži vien mēs savā apsēstībā pēc vēlmes būt kādas grupas daļa, kļūstam absurdi smieklīgi.

/Foto: Daina Geidmane/

Sausais atlikums man personīgi iekļaujas divos domu punktos. Kas ir draudzība un kas esam mēs katra tajā. Patiesība ir laba lieta, bet reizēm svarīgāk par to ir atbalsts otra sapņiem un idejām. Kā atrast balansu starp šiem abiem. Kā būt godīgam, bet nepazaudēt otru?

Kas esmu es pati šajā pilnajā pasaulē, kurā ir miljoniem viedokļu, neskaitāmu subkultūru un vēl vairāk normu, kuras virmo ikvienā slānī. Kā tajā visā zināt, ko meklēju un to atrast? Kā, no tā visa bēgot, neiekrist otrā galējībā, kurā arī nepatika pret visu esošo jau ir kļuvusi par modes kliedzienu un stila ikonu.

Izrāde, kuru ir jāredz, lai izjustu teātri kā procesu nevis lietvārdu.