Marko Rass par izrādi “Būt Kejai Gondai” (22.04.2018. un 03.04.2018.)

Par izrādes saturu šoreiz pavisam īsi, jo, kur vien par jauno Dž. Dž. Džilindžera darbu raksta, visur ir minētas arī galvenās saturiskās vadlīnijas un aprakstīts sižets. Nedublēšu informāciju.

Manuprāt izrādes saturu spilgti ataino dialoga fragments starp Rēzijas Kalniņas Keju Gondu un Mārtiņa Upenieka Džoniju Dovu, ne velti arī izrādes programmiņā tas nodrukāts:

- Par ko tu sapņo?

- Ne par ko. Kāds labums no sapņiem?

- Kāds labums no dzīves?

- Nekāds. Bet kurš pie tā vainīgs?

- Tie, kuri nemāk sapņot.

- Nē. Tie, kuri māk tikai sapņot.

/Foto: Daina Geidmane/

Ar šo citātu varētu vienlaicīgi gan sākt, gan beigt runāt par izrādes saturisko pusi. Lai gan pirms izrādes noskatīšanās, šīs rindas neko daudz varbūt neizteiks, tas tomēr būs pietiekami, lai ieskicētu tēmu neatņemot skatīšanās pirmreizīgumu, kas ir ļoti svarīgs moments jebkura veida mākslas baudīšanā. Izrāžu recenzijas, kurās tiek aprakstīta gan ideja, gan sižets, šo sajūtu daļēji nozog.

Mans novērojums - izskatās, Dailes teātris audzina skatītāju būt sagatavotam pirms izrādes skatīšanās, lai dziļāk spētu rakt tajā, ko režisors ar savu darbu ir gribējis pateikt. Tas attiecas arī uz šo izrādi. Cik daudz tu no šī diezgan garā (3 stundas un 10 minūtes) darba iegūsi, ir atkarīgs no tevis paša. Protams, var arī ideju noķert tāpat vien, un arī tas būs pareizi. Var skatīties arī izklaides pēc un neanalizēt. Viss atkarīgs no tā, kāpēc skatītājs apmeklē teātri un ko viņš tajā vēlas atrast. Neesmu gan veicis nekādu pētījumu un šis ir tikai mans minējums, bet šķiet lielākā daļa parasto teātra apmeklētāju nāk uz izrādi kā balta lapa - relaksēties, aizbēgt no ikdienas, pārlieku neiedziļinoties problēmās, par kurām viņam cenšas pastāstīt teātris.

Atceros, pirms pāris sezonām Dailes teātris organizēja Silvijas Radzobes ievadlekciju “Mihails Kuzmins – krievu Sudraba laikmeta ikona. Cilvēks. Rakstnieks. Personība”, kas bija ļoti vērtīgi pirms “Peldošie - ceļojošie. II daļa” apmeklējuma. Šajā reizē īsti vietā būtu bijusi lekcija par Ainu Rendu, romāna un lugas “Ideāls” autori, kas, jāatzīst, pie mums nav atpazīstamību iemantojusi. Un tomēr priekšzināšanas par Rendas filozofiju skatītājam šeit lieti noderētu.

Lai arī neesmu Kristiana Brektes mākslas cienītājs, man patika, ko viņš ir sagatavojis scenogrāfijā. Ja nemaldos, kopā bija 7 ainas un katrā no tām arī cits skatuves noformējums. Atšķirīgs, bet tai pat laikā vienojošās vadlīnijas to saslēdz vienā veselumā. Lielformāta svaigums, vienlaicīgi arī neuzkrītošs, kas kopā ar aktieru lielisko saspēli nenogurstot notur uzmanību teju visas izrādes garumā. Aldis Siliņš turpina sevi parādīt jaunatklātajā ampluā, saspēlējoties šoreiz ar Leldi Dreimani, Artis Robežnieks savā ierastajā manierē spēlē kopā ar Dārtu Daneviču, Gints Grāvelis ar Aneti Krasovsku. Aktieri ir iespēlējušies lomās, ja salīdzinu ģenerālmēģinājumu ar trešā abonamenta izrādi. Ir reāla sajūta, ka tas, kas tur uz skatuves notiek, ir īsts. Nav pārspīlēts un nav arī kokainuma sajūta, kas kādreiz mēdz būt iestudējumos. Rēzijas Kalniņas Keja Gonda gan šķiet pārāk ietīta savā noslēpumainības plīvurā, tāpēc man šim tēlam pietrūkst emocijas.

Ainām pa vidu ir atelpas ar Arta Dzērves veidotajiem šizīgajiem video, kurus pavada aktieru runātie vēstuļu monologi un Annas Ķirses komponētā mūzika. Principā, viens muzikāls motīvs, kas vijas cauri visas izrādes garumā ir izcila, gandrīz hipnotizējoša pāreja no vienas ainas otrā. Par muziku runājot, gribētos, ka dziesmu teksti ir latviešu valodā. Citādi liekas mulsinoši, ka visa izrāde ir latviski, bet, kolīdz ir dziesma, tā skan angļu valodā. Tādējādi arī varētu izbēgt no latviski angliskā dialekta izrunā un skatītājs, kas nepārzina angļu valodu, dziesmu tekstos atrastu jēgu, un dziesma būtu nevis kaut kas, kas ir iesprausts izrādē, bet gan tās sastāvdaļa.

Atsevišķi gribētos pieminēt ainu, kurā Daiņa Gaideļa tēlotā mākslinieka Dvaita Lenglija namā risinās diezgan klišejiskas bohēmas atainojums. Notiek viesības, skatuve ir pilna ar darbību, uz tās atrodas daudz Kejas Gondas portretu, skan mūzika, ir dūmi. Daudz dūmu, kas lēni veļas arī skatītāju priekšējās rindās. Baudāma aina. Sēdi un izbaudi. Bet skatītāju sāpe šeit ir par tiem dūmiem, kas viņiem veļas virsū. Diezgan ironiski, bet dāmas pēc pirmā cēliena beigām ir gatavas sūdzēt tiesā Dailes teātri, viena otra pat esot jau saindējusies. Tāpēc ieteikums tiem, kuriem dūmu ieelpošana varētu traucēt, izvēlieties sēdvietas nedaudz tālāk no skatuves.

Ejiet, baudiet un domājiet.