Eldars Salvis Ozoliņš par izrādi “8 mīlošas sievietes” (08.04.2018.)

Par šo izrādi es varētu teikt – vēl viens šedevrs…

Jautājums ir par katra skatītāja uztveri un iedziļināšanās spējām – ko uztver un kā vispār uztvert…

Jau pašā būtībā interesi izraisa izrādes uzstādījums “diez vai krimināla komēdija”, kas, atnākot uz izrādi, ļauj izpausties fantāzijai – smieties, raudāt, raudāt smejoties vai smejoties raudāt.

Kristiana Brektes scenogrāfija ir pavisam izsmalcināti vienkārša, ietērpta vienos toņos, taču ar, manuprāt, ļoti zīmīgiem diviem akcentētiem simboliem – baltām trepēm, aiz kuram atrodas vienīgais vīrietis mājā (kuru neviens izrādes laikā neredz un vēl ir jautājums par tā reālu eksistenci) un milzīgs, sauss, melns koka stumbrs istabas vidū.

Izrādes sižetisko līniju un pavērsienus spilgti koriķē un paspilgtina Katjas Šehurinas lieliski veidotie tērpi – pirmā cēlienā tie ir melnbalti, otrā cēlienā baltajam tiek pievienota sarkanā krāsa un katrs tērps ir dažāds, bet ar detaļām un aksesuāriem spilgti piemērots konkrētajai sievietei un tās tēlam, lai vēl dziļāk izteiktu lomas specifiku.

Pirmā cēliena laikā ļoti traucēja Agra Daņiļeviča veidotās “horeogrāfijas”, kas atgādināja mazliet narkotiku pārdozēta, šizofrēniska pusaudža ņirgāšanos par tēmu “mirstoša gulbja pēdējais elpas vilciens”, savukārt izrādes kopējā skatījumā, vismaz man, šīs netipiskās horeogrāfiskās etīdes vēl vairāk paspilgtināja domu un iznesumu skatītājam.

Līdz pat izrādes pašam finālam, kurš tiešām ir negaidīts un savā ziņā unikāls, doma ir tikai viena – sižetiski – kurš nogalināja mājā esošo vīrieti? Kad nonāk līdz secinājumam, ka neviens cits kā kāda no 8 sievietēm, kuras atrodas mājā – interesanti ir apjaust, ka katrai no sievietēm ir motīvs, katra ir tik dažāda un aktrišu saspēle, vienkāršie dialogi ne mirkli neļauj būt atslābumā, jo personiski analizētās aizdomas visu laiku liek “pārmesties” no vienas pie otras…

Bet es, personīgi, šajā izrādē redzēju ko vairāk – man tas atgādināja tādu skaistu pasaules skatījumu par tēmu kāds ir vīrietis un kāda tad īstenībā ir sieviete? Kurš ir tas stiprais dzimums un kāda tad ir tā patiesā katra dzimuma daba? Jau iepriekš minētie simboli – šīs augstās, baltas kāpnes, kuras ved uz vīrieša guļamistabu nosacīti parāda vīrieša pārākumu virs sievietēm un tajā pašā laikā vīrieša fināla rīcība - vīrieša īsto vājumu. Savukārt, sausais koks lejā – sievietes mūžību, apspēlēti ne-emocionalitāti un dekoratīvu sievietes funkciju. Pat tas, ka visas sievietes izrādē ir nosacīti vairāk vai mazāk radniecīgām saitēm saistītas – netraucē katrai rādīt savu čūskas uzvedības raksturu, uzbrukt tuvākajai un divkosīgi vainot citu, kaut gan pašai motīvs un iespēja nogalināt - milzīgs. Klāt tam visam šī (varbūt pat iedomātā) vīrieša svarīgums nav prioritāte pret sievietes iekšējām vēlmēm un taisnības cīņu, vēl vairāk – sievietes izrāda savu iekšējo spēku un varenību vājumā un vājumu – spēkā…

Apsveicams darbs no režisora Džilindžera puses – lieliska aktieru komanda, ideāli apspēlētas klasiskas attiecību un Ziemassvētku ģimeniskuma tēmas. Skatītājs var izrādi vērot kā detektīvs vai soģis un līdzi pārdzīvot, analizējot notiekošo, vai vienkārši izbaudīt interesantu, mazliet humoristisku kriminālkomēdiju lieliskai vakara pavadīšanai – katrs izrādē sev atradīs ko tīkamu un labu…

Paldies Dailes teātrim par šo lielisko šedevru!