Diāna Auziņa par izrādi “Zēni” (11.04.2018.)
Jau atveroties priekškaram un izdzirdot Annas Ķirses radītās mūzikas ritmus, sapratu, ka esmu nokļuvusi īstajā vietā – izrāde mani aizrāva ar pirmajiem mirkļiem. Mūzika jaudīga, brīžiem šķita varbūt drusku par skaļu, taču radīja pareizo noskaņu.
Acis piesaistīja Sintijas Jēkabsones gatavotā scenogrāfija, kas nešaubīgi norādīja, ka esam iekļuvuši jaunu vīriešu pasaulē – dzīvojamā telpa bija iekārtota kā sportiska vide. Pat no sporta klubiem tik pazīstamie ģērbtuvju skapīši tika izmantoti kā virtuvē esošo priekšmetu uzglabāšanas vietas.
Pirmais cēliens paskrēja, „dzīvojot” līdzi jauniešiem, brīžiem saraujoties pie kārtējā necenzētās leksikas biruma, taču tāda izteikta sajūta bija, ka esmu nokļuvusi kādā mājas ballītē. Savukārt otrais cēliens ievilka sevī, jo atklāja, ka izrāde ir ar ļoti dziļu domu un tās mērķauditorija nav tikai jaunieši, kuri vēl meklē savu vietu un tikai aptuveni nojauš, kā dzīvot tālāk. Izrāde uzrunās arī 30, 40 un 50 gadniekus.

/Foto: Daina Geidmane/
Izrāde pamatā ir par četriem tik dažādiem jauniešiem (Benijs, Maks, Timps un Kems), kuri dzīvo kopīgā dzīvoklī pēc studiju laika beigām un ir nonākuši zināmās dzīves krustcelēs, kad jāmeklē jauns miteklis un jāsāk pieaugušo dzīve.
Visatraktīvākais šajā komandā ir bohēmists Timps (aktieris Artūrs Dīcis), kurš patiesībā savas bailes un nepārliecinātību slēpj aiz bravūras, skaļuma, alkohola, narkotikām un savdabīgā runas veida. Taču neskatoties ne uz ko, viņš man šķita vissimpātiskākais un cilvēciski saprotamākais tēls, jo aktierim izdevies precīzi un tik teicami iejusties un līdz galam izspēlēt šādu lomu. Un smīdināt publiku jau vien ar savu atrašanos uz skatuves.
Benijs (aktieris Niklāvs Kurpnieks) ir veidots kā klusā līdera tēls. Viņš, lai arī lielāko izrādes laiku atrodas griestos piestiprinātos vingrošanos stieņos, un tādā veidā it kā ir aizslēpies gan no pārējiem kolēģiem, gan skatītājiem, tomēr ir tieši tas, kurš visus zināmā veidā satur kopā, turklāt vēl pamanoties ikvienu pamācīt / pāraudzināt. Benijs vēlas visus kritizēt, kontrolēt, norādīt, kas ir un kas nav pareizi, tādā veidā izpauzdams to, ka viņš vienīgais jūtas atbildīgs par visu, ko šajā dzīvoklī dara pārējie studenti. Taču tieši šādā veidā Benijs tuvinās savai iekšējai traģēdijai, jo, kā zināms, nav iespējams kontrolēt nekontrolējamas lietas, turklāt neredzot vainu sevī…
Kems (aktieris Mārtiņš Počs) ir tik ļoti apmaldījies savās vēlmēs un iespējās, ka brīžiem pat bija žēl uz viņu skatīties. Domāju, ka tādi ir daudzi jaunieši, kuriem vecāki likuši apmeklēt mūzikas skolu, kamēr kaimiņu puikas pagalmā spēlēja futbolu. Kems ir spēlējis vijoli un pilnveidojis savu profesionalitāti, taču sācis šaubīties, vai tiešām vijoļspēle ir tas, kas spēj viņu iedvesmot, jo jūt pārējo cilvēku ekspektācijas, kuri uzskata, ka viņam ir pienākums attīstīt savu talantu. Kema saruna ar Beniju, kuras laikā viņš mudina Kemu dzīvot savu dzīvi, klausot savai sirdsbalsij, ir ļoti aizkustinoša, jo tās laikā abi varoņi savos tēlos ienes jaunas krāsu šķautnes.
Maks (aktieris Gints Andžāns) izrādes sākumā šķita ļoti cinisks, pašpārliecināts, taču tajā pašā laikā, šis varonis, manuprāt, ir vienīgais, kurš saprot lietu kārtību un vienkārši mēģina tai pielāgoties, nenodarot pāri ne sev, ne citiem. Pat nosodīt citu cilvēku izvēles vai lēmumus, iedomājoties, ka tikai tu zini, kā citiem vajadzētu pareizāk rīkoties, pēc Makša teiktā, ir augstprātīgi. Šajā aspektā atklājas arī izrādes īstā būtība – cik daudz mēs katrs atļaujam sev būt mēs paši, priecāties par to, ko darām ikdienā un kā mācāmies pieņemt un sadzīvot ar savu izdarīto izvēļu / lēmumu sekām.
Un kā nu zēni bez meitenēm! Ļoti pārliecinoša šajā kompānijā ir Laura (aktrise Anete Krasovska). Viņai nav vieglākā loma, emocionāli sāpīgi atainotas neuzticības pilnās attiecības ar Timpu, taču Laura šajā visā nepazaudē sevi.
Sofija (aktrise Dārta Daneviča) šoreiz diemžēl neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Ļoti apgrūtinoši bija uztvert Sofijas teikto aktrises sliktās dikcijas un klusās balss dēļ, taču vismaz viņas mīlestībai pret Maku gan noticēju.
Kopumā izrāde „Zēni” ir ļoti aizraujoša, dinamiska un vienlaikus tā aicina ikvienu skatītāju aizdomāties par būtiskām pamatvērtībām, sasniedzot noteiktu vecumu vai vienkārši nonākot kādā izšķirīgā dzīves brīdī.