Dace Lauska par izrādi “Būt Kejai Gondai” (24.04.2018.)

Apzinoties, ka izrādes ilgums ir trīs stundas, pirmās ainas samākslotais tēlojums liek pieņemt lēmumu koncentrēties lugas sižetam un aktierspēles baudīšanu atstāt otrajā plānā.

/Foto: Daina Geidmane/

Uz skatuves parādoties Kejai Gondai, stāsts lēni, intriģējoši un negaidītiem pavērsieniem sāk risināties un ievelk  savā nesteidzīgā plūsmā un tikai starpbrīdis pārtrauc šo dīvaino viegla transa stāvokli. Un atgriezties tajā jau ir sarežģītāk. Ar Džonija nāvi un Kejas dziesmu izrādei varētu pielikt punktu un palikt uz šīs smeldzīgās nots, ļaujoties pārdomām par šī upura bezjēdzību (manā izpratnē vai … neizpratnē).

Tāpat kā ievada aina, arī nobeiguma aina ar skaidrošanos par Kejas vainu slepkavībā, šķiet lieka. Mēs, skatītāji brīžiem pukstam, ka izrādes liek par daudz domāt un ir sarežģītas, ja viss netiek pasniegts kristālskaidri un nepārprotami.  Laikam šeit Džilindžers ir gribējis nākt pretī skatītājam, smalki skaidrojot visu no A-Z, bet nevajadzīgi un gari.

Kādā mirklī garām aizplīvo sajūta – amerikānisms.

Aktieru spēle šķiet remdena (izņemot Aldi Siliņu, Rēziju Kalniņu un Mārtiņu Upenieku), bet Olga Dreģe ar savu sīko Monoganas kundzes lomiņu uzmirdz kā spoža pērlīte.

Izrāde uzdod jautājumu par dzīves jēgu. Varam izrunāties par to krustām un šķērsām, jo šis nu reiz ir jautājums, kur patiesu atbildi atrast grūti. Katrs pieaudzis cilvēks to ir mēģinājis. Jo garāka dzīve, jo biežāk. Vai varam vismaz paši sev godīgi atbildēt – dzīvojam vai eksistējam? Kas viena dzīvošana, tas otram eksistēšana, vēl kādam izdzīvošana. Šķiet, ka atbilde visbiežāk nes līdzi nelielu sarūgtinājuma, skumju un vilšanās sajūtu. Filozofija, kas neko daudz mums nepalīdz.