Diāna Auziņa par izrādi “Harolds un Moda” (09.05.2018.)

“Mums nevajag mūrus, mums vajag vairāk tiltu!”

Izvēlējos tieši šo Modas teikumu kā izrādes raksturotāju, jo saprotu to simboliski – pasaulē vairāk jāceļ tiltus, lai mēs varētu atrast ceļu, kā vienam pie otra aiziet, nevis būvēt sev apkārt mūrus, nevienu iekšā nelaižot.

Kopš pirmizrādes 2017.gada 16.novembrī ilgi gaidīju īsto brīdi, kad ļauties izrādes “Harolds un Moda” valdzinājumam, jo, neliegšos, galveno lomu tēlotāju pāris – Lilita Ozoliņa un Mārtiņš Upenieks – pieder tiem Dailes teātra aktieriem, kuru vārdus es meklēju repertuāra jaunumos vispirms. Gan L. Ozoliņa, gan M. Upenieks parasti apbur mani ar savu aktierspēli un nelika vilties arī šoreiz.

Īsumā – izrāde ir par romantisku mīlestību un cilvēka iekšējās pasaules pozitīvu mainīšanos tās ietekmē. Taču patiesībā par šo iestudējumu īsi nemaz nevar izteikties, jo saldi rūgtā pēcgarša nelaiž mani vaļā jau vairākas dienas.

Lai arī nākot uz teātri, zināju, ka paredzēta “komēdija ar pašnāvībām 2 daļās”, atveroties priekškaram un ieraugot pakārušos savu mīļāko Dailes teātra aktieri, izjutu šoku. Caur galvu izskrēja doma, ka varbūt esam ieradušies par vēlu, taču pēc mirkļa izrāde sākās un kļuva skaidrs, ka nekas nav nokavēts. Tagad jau ar sajūsmu varu teikt, ka izrāde ir izcila – ar savu neuzspēlēto labestību, sirsnību, gaišumu, spēju aizkustināt, filozofiskām atziņām, smeldzi, romantiku, mīlestību pret dzīvi un cilvēkiem un arī ar savdabīgu melno humoriņu. Un patiešām teicamo aktierspēli!

Moda – mīļa dāma gados, kuras lomā iejutusies Dailes teātra karaliene Lilita Ozoliņa. Bija bauda vērot viņas parādīšanos uz skatuves – tas neviltotais spēles vieglums, cilvēcība, elegance, humors un dzīves gudrība, kas ik uz soļa vērās vaļā kā tikko uzplaukuši bērzu pumpuri pavasarī. Aktrises talants dzirkstīja visu izrādes laiku. Īpaša izveidojusies Lilitas Ozoliņas saspēle ar savu partneri Mārtiņu Upenieku Harolda lomā. Manuprāt, Harolds ir ļoti atbilstošs tēls tieši šim aktierim. Sākumā puiciski kautrīgs, pat bikls un dumpiniecisks, bet ar naivu dvēseli, izrādes gaitā M. Upenieks izaug skatītāju acu priekšā, kļūdams aizvien pievilcīgāks – gan vizuāli, gan iekšēji, un izrādes finālā jau pa īstam šarmē ar savu muzikalitāti, pārliecību un dabiskumu. Katrā ziņā, es 18 gadus jaunā Harolda mīlestībai pret 80 gadīgo dāmu Modu noticēju. Pasakaini skaists bija Harolda sagatavotais pārsteigums Modas dzimšanas dienā. Tas mani apbūra, jo, izrādās, ka tāds skaistums un rūpes var slēpties mazās lietās – galvenais sadzirdēt un saprast, kuri ir tie īpašie sīkumi, kas var darīt laimīgu otru cilvēku. Turklāt, iepriecinot otru, vienmēr izjūt prieku arī pats “iepriecinātājs”, ar nosacījumu, ka tas tiek darīts no visas sirds, negaidot neko pretī. Īstenībā tas bija ļoti saviļņojoši – sēdēt kā teātra skatītājai zālē un no skatuves burtiski “uztaustīt” to mīlestības un savstarpējas pieķeršanās un sapratnes stīgu, kas pēkšņi iestrāvojās šī neaizmirstamā pāra starpā. Mani uzrunāja tik trausla, bet vienlaikus īsta un uzticama mīlestība un vienam otra klātbūtnes nepieciešamības sajūta, ka šķita – gaiss virmo šiem abiem aktieriem apkārt.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Uzteicama ir abu aktieru tolerantā un ļoti profesionālā attieksme pret reālās dzīves traucēkli – tik neiederīgi zvanošu telefonu kādai skatītājai 1.rindā romantikas piepildītā brīdī 2.cēlienā. Visu cieņu L. Ozoliņas un M. Upenieka apbrīnojamai spējai nekavējoties pārslēgties un sakoncentrēties, un, vērojot zvaigznes, turpināt runāt par skaisto nakti!

Aktrise Indra Briķe fascinēja Harolda mātes lomā. Lai arī izrādes galvenais konflikts – dēla pašnāvību mēģinājumi tika izraisīti, lai pievērstu mātes uzmanību un izpelnītos viņas mīlestību, pēc manām domām, Ellena Čeisena ir ideāla māte, kura patiesi uztraucas par savu dēlu un viņa nākotni. Aktrise aizrautīgi nospēlēja savu lomu, ar savu nerimstošo enerģiju piepildīdama skatuves telpu. 

Garīdznieks Finegana tēvs (aktieris Pēteris Liepiņš) savā lomā ir atturīgs un tajā pašā laikā – līdz asarām smieklīgs, kad to prasa attiecīgā situācija. Aktiera amizantās ģībšanas ainas atceroties, vēl joprojām manā sejā raisās smaids.

Trijās kolorītās lomās šajā izrādē jāiejūtas aktrisei Ērikai Eglijai un viņai tas izdodas tik pārliecinoši un lieliski, ka nespēju pat izlemt, kuru no “datorizētajām” līgavām Haroldam ieteiktu izvēlēties.

Kas nebūt nav mazsvarīgi – man ļoti patika gan skatuves iekārtojums, gan visiem aktieriem sarūpētie tērpi.

“Harolds un Moda” mudina kļūt labākiem. Visi ir dzirdējuši banālo teicienu – es daru visu, lai rīt būtu labāka sevis versija, taču tieši šajā teātra izrādē es atradu šī teiciena pamatojumu. Ir jādzīvo sev par prieku, nedomājot un neuztraucoties, ko par to teiks citi. Ja gribi – uzrāpies kokā, no kura pasaule plašāk aplūkojama, ja gribi – met kūleņus vai stāvi uz galvas, bet neaizmirsti visu laiku meklēt prieku dzīves sīkumos un tad arī lielā laime pati pie Tevis atnāks, jo Tu būsi ļāvies savai sirdij. Tieši tik vienkārši un nesarežģīti – ļauties un uzticēties sev un savai sirdij. Sapņo, uzdrošinies, dari un dzīvo, jo šo atziņu laikam spēj patiesi apjaust tikai 80 gadus “jaunas” dāmas – “Viss pāriet.” Arī visu mūsu dzīves pāries un skumji, ja tās nebūs pa īstam un pilnasinīgi izdzīvotas…