Diāna Auziņa par izrādi “Kam no Vilka kundzes bail?” (08.05.2018.)

Režisora Toma Treiņa vārds, iepazīstot viņa jaunāko veikumu – Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Dūja”, neradīja šaubas, ka arī šis iestudējums būs baudāms un pārdomas raisošs.

Skaļa, haotiska, absurda, mežonīga, nedaudz destruktīva, psiholoģiskām spēlēm un spriedzes pilna drāma, kuras galvenā mērķauditorija, manuprāt, ir laulātie pāri. Izrāde ļauj palūkoties uz divu pāru laulības dzīvi, izdarot secinājumus, kā vajadzētu, bet pats svarīgākais – kā nevajadzētu uzvesties, ja ir vēlēšanās saglabāt harmonisku laulību, izvairoties no asiem stūriem – strīdiem un krīzēm.

/Foto: Jānis Deinats, “Fotocentrs”/

Vecākais laulātais pāris Marta un Džordžs, kuru tēlos iejutušies sen uz Dailes teātra skatuves nemanīti, taču dzīves pieredzējuši aktieri – Agnese Zeltiņa un Ivars Auziņš, jau ar pirmajiem teikumiem skatītājiem definē, ka viņus patiesībā kopā notur vairs tikai… iekšēji pašpārmetumi, vainas apziņa, cinisms, neiejūtība un nežēlība vienam pret otru. Jo otrs cilvēks tik labi noder brīžos, kad emocijas nav iespējams savaldīt – ir kāds, uz ko visu izgāzt, kāds, kuru pazemot un kurš to sapratīs, jo viņš taču ir vistuvākais…  Jaunākā pāra – Nika un viņa Dārguma lomās iejutušies skandalozu slavu ieguvušais Andris Bulis un jaunā aktrise Elīna Avotiņa. Pašai sev par pārsteigumu, visu četru aktieru saspēli uztvēru ļoti organiski un ļāvos tai. I. Auziņš Džordža lomā – ieturēts un racionāls vīrietis, A. Zeltiņa Martas lomā vitāla, egocentriska, vienlaikus arī cilvēcīga un maiga sieviete, A. Bulis Nika lomā – ambiciozs un reizēm pašironisks, E. Avotiņa Dārguma lomā kā liels bērns, meitenīgi trausla un naiva, taču ļoti pārliecinoša.

Pirmais video sižets ar lidojošiem stārķiem vedina domāt, ka izrādē svarīgu lomu ieņems bērni. Arī viens no nākamajiem video rullīšiem ar mazuļiem, kas jautri lēkā savās gultiņās, kā arī melnbalto Disneja multfilmu fragmenti, kuri precīzi iekļaujas izrādes sižetā, tajā pašā laikā uzskatāmi simbolizē abu laulāto pāru galveno problēmu, kas veido izrādes kodolu. Un izrāde nebūt nav nekāda bērnu spēlīte.

Aktieru tērpi Pamelas Butānes interpretācijā piešķir rotaļīgu vieglumu, pat tādu kā bērnišķīgumu, jo dāmas tērptas skolnieču tipa kleitiņās, savukārt kungiem pie žaketēm pievilkti vilnas šorti, radot pavisam puicisku iespaidu. Arī pati skatuve izrādes gaitā aizvien vairāk sāk līdzināties savandītam rotaļlaukumam, kurā parādās zils koka zirdziņš, dekoratīvu lauvu figūras, skārda vanna, ventilators, plastmasas arbūzs. Tikai labajā pusē esošā bāra lete ar daudzām alkoholiskā dzēriena pudelēm klišejiski atgādina, ka skatītāju priekšā atrodas četri nepieauguši bērni, kuri savas problēmas risina sev saprotamā un pieņemamā veidā – bēgot no tām un slēpjoties izdzertā alkohola jūrā.

Uz pelēkzilas sienas fona tiek projicēti ainu nosaukumi, neļaujot atslābt. Ja nu kāds skatītājs pazaudē domas pavedienu, šie izceltie nosaukumi ātri vien uzved uz īstā ceļa – ironiski un vietām pat divdomīgi piesakot, ka uz skatuves šobrīd ir “iespaidīgs stroķis” vai visi skatuves partneri iesaistās tādās spēlēs kā “Vāks viesiem”.

Uzaicinot ciemos nupat iepazīto otru pāri, Marta un Džordžs lieliski manipulē ar viesiem, jo iesaista savstarpējo attiecību kārtošanā un liek pat justies viņiem neērti, piepiežot to visu vērot. Savā ziņā jaunais pāris ir kā vecā pāra spogulis – skatoties uz Martu un Džordžu Niks ar Dārgumu var redzēt, kādi kļūs pēc 20 gadiem, ja neko nemainīs savā pasaules uztverē.

Pagaidām Dārgums ar Niku vēl var paspēlēties, izmēģinot, kāda varētu būt viņu turpmākā dzīve, taču, redzot, par ko ir kļuvuši Marta un Džordžs, nerodot īsto piepildījumu savā ģimenes dzīvē, jaunajiem ir iespēja mainīt savu likteni un turpināt dzīvot pēc citiem noteikumiem, nepieviļot savas cerības. Vai ir vērts no kaut kā atteikties (šajā izrādē – no bērniem), ja sekas var būt tik pašiznīcinošas?!  

Atgriežoties pie izrādes nosaukumā uzdotā jautājuma “Kam no Vilka kundzes bail?”, šķiet, ka atbilde rodama mūsu pašu dvēselēs. Jo stāsts jau ir par vilkiem jeb dēmoniem, kas atrodas katrā no mums. Kādu mēs veidojam savu dzīvi, tādu to arī dzīvojam. Kā ieskanējās Džordža teiktajā: “Mēs visi lupinām etiķetes. [..] Bet tas vēl nav viss, jo kaulā ir kaula smadzenes un – tās tev ir jādabū!” Un luga izcili “aizlupina” skatītāju līdz tām kaulu smadzenēm, liekot domāt. Daudz domāt.