Sigita Paula Cepleviča par izrādi “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” (10.05.2018.)

Ir tādas izrādes, kuras rodas vēlēšanās pēc kāda laika noskatīties vēlreiz, it īpaši tad, ja pirmo reizi tās ir redzētas ģenerālmēģinājumā, un Lauras Grozas-Ķiberes iestudējums “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” ir viena no šādām izrādēm. Šī izrāde man jau iepatikās pēc ģenerālmēģinājuma, bet nu tā pēc gada ir kļuvusi vēl spēcīgāka, un mana sajūsma par to ir kļuvusi vēl lielāka. Pārliecinājos, ka to tiešām varu ieteikt gan draugiem, gan paziņām, jo aktierspēle tajā ir izcila.

/Foto: Daina Geidmane/

Vislielākā sajūsma šajā izrādē man ir par aktieru saspēli. Rēzija Kalniņa un Lauris Dzelzītis aizrauj ar pārliecinošo saspēli, iejūtoties sievas un vīra lomās, bet spēcīga un emocionāli atklāta ir saspēle starp Lauri Dzelzīti un Juri Žagaru, izspēlējot dēla un tēva dialogus. Atmiņā paliekoša un izcila savā lomā kā vienmēr ir arī Lilita Ozoliņa. It īpaši otrā cēliena beigu daļā. Juris Žagars Lielā Tēta lomā turpina apburt ar savu talantu un ļauj sirdij salūzt otrajā cēlienā, bet Lauris Dzelzītis šajā Brika tēlā patīkami pārsteidz, jo tādās nopietnās un nozīmīgās lomās bieži viņu nevar redzēt. Visvairāk mana sirds dega par Rēziju Kalniņu skaistās “kaķenes” Megijas lomā. Viņa bija izcila šajā tēlā! Pārliecinoša un patiesa līdz vissīkākajai niansei. Katrs skatiens un kustība ar savu būtisko nozīmi, kas brīžiem izteica daudz vairāk, nekā vārdi to jebkad spētu izteikt. Jau ģenerālmēģinājumā pirms gada es ar apbrīnu vēroju viņas aktierspēli un īstumu, bet šoreiz vēl vairāk apbrīnoju, jo viņa lomu ir vēl pieslīpējusi un radījusi dzīvāku. Sēdēju tuvu skatuvei un pamanīju nianses, ko iepriekš nebiju pamanījusi. Tik tuvu sēžot, nav iespējams samelot, un Rēziju apbrīnoju arī tādēļ, ka viņa vienmēr no sevis lomā ieliek kaut ko tik spēcīgu, ka tā aizskar mani dziļi, dziļi… Viņa ir burvīga Megijas tēlā, ar skatienu un kustībām paspilgtina vēl vairāk kaķenes tēlu, un pirmā cēliena monologs bija pārliecinošs un patīkami pārsteidzošs, noturot tik ilgi skatītāju uzmanību. Un tie, kas vēlas redzēt Rēziju kādā spēcīgā lomā, tad šī ir izrāde, kura noteikti jāredz. Par šo lomu viņa noteikti ir pelnījusi skatītāju uzmanību, un tieši tādēļ es devos uz izrādi ar viņas mīļākajiem ziediem - baltu liliju.

Laura Groza-Ķibere ir viena no manām mīļākajām režisorēm, un man ir prieks, ka viņa šo izrādi ir iestudējusi. Tā caur humoru aizskar sirdi un runā par ģimenes attiecībām, par dzīšanos pēc naudas, par meliem un maskām… Un izradē ir saskatāmi tik daudzi simboli! Arī rozā krāsa scenogrāfijā un Megijas kostīmos. Man ļoti patīk izrādes par attiecībām ģimenē, un tieši tādēļ tā mani tik spēcīgi uzrunāja. Turklāt šī izrāde ir vēl viens apliecinājums tam, ka Mazajā zālē tiek iestudēti ļoti labi darbi un radītas lieliskas izrādes, uz kurām doties atkārtoti. Ja šo izrādi vēl neesat redzējuši, iesaku noteikti rudenī ieplānot aiziet noskatīties. Es labprāt nākamajā sezonā ietu vēl trešo reizi skatīties.