Armands Kalniņš par izrādi „Ivanovs!” (19.05.2018.) (Antons Čehovs, režisors Regnārs Vaivars)

Parasti par Čehova un citu populāru dramaturgu lugu iestudējumiem domājot, vispirms rodas jautājums – kāpēc šoreiz tā tiek iestudēta, kas jauns/svarīgs tiks akcentēts? Savulaik Jaunatnes teātrī Ādolfa Šapiro iestudētais „Ivanovs” (1975) ir vienīgā izrāde, kuru esmu skatījies 3 reizes (citas izrādes reti kad skatos vairāk kā vienu reizi), tā ir izrāde, kura tika vajāta. Starp daudzām lieliskām Ulda Pūcīša lomām Ivanovu vērtēju visaugstāk. Tik traģiska šķita padomju laika vides bezcerība, kurā nekas nespēj glābt titulvaroni no pašnāvības. Spēcīgu iespaidu radīja arī Fēliksa Deiča šīs lugas iestudējums Valmieras teātrī (1997).

/Foto: Daina Geidmane/

Labi, ka jaunais iestudējums būtiski atšķiras no iepriekš skatītajiem, nav sakāpināti traģisks, vietumis to var dēvēt par „komēdijai piederošu”, radīta it kā bezbēdīgas spēles gaisotne, kurā dramatisms parādās brīžiem, bet traģiskais – citādi (finālu atklāt negribas, lai nelaupītu pārsteigumu citiem skatītājiem). Šīs izrādes Ivanovs ir „mazāks”, parastāks, bet vai tāpēc viņa drāma kļūst niecīgāka? Izveidots saskanīgs ansamblis, kurā laiku pa laikam ir iespēja uzmirdzēt vairākiem aktieriem – Kristīnei Nevarauskai, Indrai Briķei, Vitai Vārpiņai, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai (patiess pārsteigums!), grūtā lomā – Gintam Grāvelim, Jurim Bartkevičam un daudziem citiem. Atkal īpaši pamanāms ir Lauris Dzelzītis (lai cik maza/liela būtu loma vai veiksmīgs/neveiksmīgs iestudējums, viņa lomas ir gan rūpīgi veidotas, gan pamanāmas, nebojājot ansambļa spēli), iedomājos, cik labi būtu viņu skatīt nākamsezon kādā galvenajā, sen pelnītajā „lielajā” lomā (kāda epizode liecināja, ka viņš ir balvai gatavs; nebūs taču, ka vērtējams būs tikai mūža ieguldījums?). Negribētos gan piekrist tiem vērtētājiem, kas saskata izrādes līdzību ar „Skroderdienām Silmačos” (ar Zāras dziesmiņu tomēr ir par maz, lai to uzsvērtu). Ja nu ir vēlme saskatīt līdzības, tad drīzāk – „Kāzas Maļinovkā” dramatiskākā versijā, Kusturicas filmu viesulis rāmākā („latviskākā”) izpildījumā vai Mihalkova „Nepabeigtā skaņdarba…” („Platonovs”) ietekme. Bet vai skatītājam jāuzmin režisora iedvesmas avoti (kā Kroders reiz minēja – katrs mākslinieks it kā „špikojot”, svarīgi -kā izmantotais tiek pārradīts)? Ja izveidots savdabīgs mākslas darbs, apspēlējot „citātus”, tas var būt aizraujošāk, jo atpazīstamāk (var domāt par kontekstu). Cerams, ka šī krāsainā izrāde tiks pienācīgi novērtēta.