Silva Jeromanova-Maura par izrādi “Balta vārna melnā krāsā” (27.05.2018.)

/Foto: Gunārs Janaitis/

Jaukā vasaras dienā visas Dailes teātra zāles ir skatītāju pilnas – tā ir kvalitātes zīme jebkurai kultūras iestādei.

Mazajā zālītē  - Balta vārna melnā krāsā – visiem mums pazīstamas sadzīves ainas Līvbērzes pagastā. Mūsdienu dzīves situācijas, kas latviešu laudīs nemainīgas jau gadu simtiem.

Reizēm varēju vilkt paralēles ar mums visiem tik mīļo kinofilmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Arī šīs izrādes varoņu viens otrs teiciens jau kļuvis par tautas folkloru. Manuprāt, vistīrākais, vispatiesākais, kas šajā stāstā bija  - Liepiņa un Vazdikas atveidotais pāris, kas cauri gadiem, pārmaiņām, blakus “rijīgiem”  kaimiņiem, ir saglabājuši tik tīru, patiesu un skaistu divu cilvēku mīlestību, kādu izdodas izlolot vien retajam laulātam pārim. Peteris Liepiņš ir stāsta “mugurkauls”  - viņš ir ģimenes balsts, stiprais plecs un caur viņa emocijām līdz mums arī nonāk viss ģimenes vēstījums.

Ir gan ko pārdomāt , ir par ko pabrīnīties, ir kam līdzi just un ir par ko pasmieties. Pilna emociju buķete ar gaišām sajūtām pēc izrādes, kaut notikumi skaidri netiek atrisināti un pateikts – kas tad notika, kā viss beidzās, atstājot izvēli katra paša ziņā. Vienīgais, kas man pietrūka un pietrūkst gandrīz katrā izrādē  - aktieriem netiek dāvināti ziedi, to ir ļoti, ļoti maz…….